Tengizs Gogotišvili: Putins manā pagalmā 9
Tengizs Gogotišvili, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mums nepieciešams uzkāpt, lūk, tajā pakalnā. No turienes viss redzams kā uz delnas. Taču ir divas problēmas – krievu robežsargi un gruzīnu policisti. Vajag no viņiem izvairīties, paiet garām. Mēs esam jau uz pakalna. Mašīnu atstājām nedaudz zemāk, lai nepievērstu uzmanību. Filmēšanai pāris minūtes, kamēr pamanīs. Krievi jau ir savās darba vietās – viņi redz mūs, taču nereaģē. Pārlieku aizņemti ar robežas stabu, kameru, dzeloņdrāšu un baneru novietošanu ar uzrakstu “Dienvidosetijas Republika”.
Viens kadrs, divi, trīs. Jau parādās cilvēki ar automātiem. No otras puses. Tā ir gruzīnu policija. Arī tai mēs esam nevēlami viesi. Tāpat kā Krievijas Federālais drošības dienests (FDD) robežsargiem 200 metrus zemāk. Vienīgā atšķirība – ar šiem mēs nenonāksim cietumā.
“Pēc 2012. gada (notika varas maiņa Gruzijā) pat policija ir mainījusies. Viņus atvilka no robežlīnijas, ko krievi uzskata par Dienvidosetijas robežu. Policisti tagad atrodas mūsu teritorijas dziļumā un kontrolē nevis FDD robežsargus, kas katru dienu aizvien tuvāk pārvieto “robežu”, bet gan vietējos iedzīvotājus un, protams, žurnālistus. Lai, nedod Dievs, nenofilmētu, kā tiek zaudēta Gruzijas zeme,” norāda Dāvids Kacarava, kas nodibinājis kustību “Vienotībā spēks”. Tā jau piekto gadu nodarbojas ar to, ko nedara valsts, – katru dienu apbraukā problemātiskās zonas pie okupācijas līnijas: “Ir daudz zonu, kur okupācijas līniju no mūsu puses neviens nekontrolē. Piemēram, Račas reģionā. Imeretijā, Truso ielejā – ja arī parādās cilvēki formā, tie ir tikai pāris ļaudis. Tādēļ krievi it nemaz nebaidās pārvietot savus žogus dziļāk Gruzijā. Mūsu vara nereaģē.”
Okupantu nesodāmība redzama skaitļos. Pēc 2008. gada par “Dienvidosetijas” vai Abhāzijas nelikumīgu šķērsošanu viņi arestējuši vairāk nekā 3500 Gruzijas pilsoņu. Lielākajai daļai no tiem nācies piedzīvot fizisku vardarbību, kā arī samaksāt naudas sodu līdz 20 tūkstošiem krievu rubļu (280 dolāri), kas ir milzīga summa vietējiem zemniekiem.
Kādam tā nelaimējas. Pavisam nesen no cietuma Chinvali (Dienvidosetijas administratīvais centrs) uz slimnīcu Tbilisi tika pārvests Genādijs Bestajevs, kuru krievu okupanti padzina no viņa saimniecības Zardiantkari ciemā, kas it kā atrodas ārpus “Dienvidosetijas” kartes. Lai gan it kā nenozīmē – vienmēr. G. Bestajevu 2019. gadā notiesāja uz trim gadiem, bet tagad steidzami atbrīvojās no viņa ar diagnozi “plašs asinsizplūdums smadzenēs”.
“Tieši šodien viņam paliek 54 gadi. Pirms dažām dienām viņš atvēra acis, taču viņu nespēj izvilkt no komas. Pirms nokļūšanas cietumā viņš nekad nesūdzējās ne par asinsspiedienu, ne par kaut ko citu. Nezinu, vai viņš cietumā tika sists vai netika,” stāsta māsa Naira.
“Zaudējam ne tikai to, kas krievu robežsargu kartēs atzīmēts kā “Dienvidosetija”, bet arī vēl plašu teritoriju līdzās, tā saucamo baiļu zonu, kur kādreiz parādījušies okupanti. Tagad Gruzijas vara baidās tur spert soli,” saka D. Kacarava. “Tuvākajā nākotnē viņi atņems papildu 150 kvadrātkilometrus zemes dažādās municipalitātēs.” Labākai izpratnei – 150 kvadrātkilometri ir puse no Rīgas teritorijas.
“Šajos reģionos karš nav beidzies. Šo ļaužu dzīvē karš joprojām turpinās,” tā bijušais Gruzijas ombudsmens Uča Nanuašvili komentēja okupētās Gali pilsētas četru iedzīvotāju bojāeju. Šī gada aprīlī viņi mēģināja pa braslu Inguri upē apiet vienīgo tiltu un kontrolposteni, ko okupācijas režīms bija slēdzis. Šo nobloķēšanu oficiāli paskaidroja ar pandēmiju. Tas šajos gados noticis bieži – kustība dažreiz tika slēgta uz vairākiem mēnešiem, padarot Abhāzijas Gali rajonā vēl palikušos 30 tūkstošus etnisko gruzīnu par okupācijas režīma ķīlniekiem.
Tas izsaka patiesību par Krievijas politiku. Kremlim ir vajadzīga gruzīnu zeme, nevis cilvēki, kas uz tās dzīvo. Martā nomira 88 gadus vecais vectētiņš Dato, kura saimniecība bija pārdalīta divās daļās ar dzeloņstieplēm. Māja ar sirmo vīru palika tajā Hurvaleti ciema daļā, ko okupanti pasludināja par “Dienvidosetiju”. Vectētiņu Dato ne vienu reizi vien aizturēja par rāpšanos pāri dzeloņstieplēm, lai dotos nobalsot Gruzijas vēlēšanās. Reiz viņu stipri piekāva.
Saskaņā ar testamentu vectētiņu Dato apglabāja okupētajā kapsētā. Līdzās vecākiem. Tas bija vienīgais gadījums 13 gados, kad okupācijas armija atļāva viņa meitai atgriezties tēva mājās. Uz izvadīšanu.
