Franks Gordons: Putins kritizē Ļeņinu 31
Tā sagadījās, ka Krievijas prezidenta Zinātnes un izglītības padomes kārtējā sēde notika 21. janvārī – Ļeņina nāves 92. gadskārtā, un tās laikā Vladimirs Putins pauda viedokli, ka Ļeņina darbības rezultātā tika sagrauta “vēsturiskā Krievija”.
Kad Kurčatova institūta vadītājs Mihails Kovaļčuks sēdes gaitā citēja krievu dzejnieka Borisa Pasternaka poēmu, kur likts uzsvars uz Ļeņina domas virzību, vārdu ņēma Putins un teica: “Virzīt domas gaitu – tas ir pareizi, taču vajag, lai šī doma vestu uz pareizu rezultātu, nevis kā Vladimiram Iļjičam (Ļeņinam. – F. G.). Galu galā šī doma noveda pie Padomju Savienības sabrukuma. Tur daudz bija tādu domu – automatizācija un tā tālāk. Palika atombumbu zem ēkas, kas saucas Krievija, tā pēc tam arī sprāga. Un pasaules revolūcija mums nebija vajadzīga.”
Tas ir jauns skatījums, ar kuru tagad nācis klajā Putins – tas pats, kurš 2003. gadā kā ar cirvi nocirta: “PSRS sabrukums ir 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.” Šis teikums paliek spēkā, jo Padomju Savienība pēckara gados bija vienīgā lielvara, kas gan militārā, gan politiskā ziņā varēja mēroties ar ASV, un tādu Putins vēlas redzēt arī mūsdienu Krieviju. Analizējot Putina teikto, jāpaskaidro, ka Padomju Savienība tika oficiāli nodibināta 1922. gada beigās, ietilpinot šajā veidojumā t. s. savienotās republikas – tobrīd Krievijas federatīvo PSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza federatīvo PSR. No Putina it kā garāmejot izteiktās piezīmes jāsaprot, ka Ļeņina “kļūda” bijusi pati ideja Krievijas impērijas tautām piešķirt teritoriālu autonomiju līdz pat “savienotās republikas” līmenim. Te jāatgādina, ka 1991. gadā Ukraina, Baltkrievija, Moldova, Dienvidkaukāza un Centrālāzijas republikas proklamēja neatkarību, balstoties uz administratīvajām robežām, kas tika nospraustas ar Ļeņina, Staļina, Hruščova, Brežņeva lēmumiem. Putina vārdi par kļūdaino “autonomizāciju” attiecināmi arī uz 1918. gadu, kad Ļeņins, gribēdams piesaistīt Krievijas tautas boļševiku revolūcijai, apsolīja autonomiju arī tatāriem, baškīriem, Ziemeļkaukāza kalniešiem.
Tagad Putins saka: “Arī pasaules revolūcija mums nebija vajadzīga.” Bet līdz pat Otrā pasaules kara priekšvakaram tieši pasaules revolūcijas sauklis bija tas, kas palīdzēja Kremlim mobilizēt komunistiskās partijas visā pasaulē cīņā pret Rietumiem, atbalstot “pasaulē vienīgo strādnieku un zemnieku valsti”. Arī vēl Brežņeva ēras norietā tika sasauktas vispasaules komunistisko partiju konferences, atbalstot PSRS politiku. Bet šis faktors vairs nebija noteicošs.
“Vēsturiskā Krievija” Putina tagadējā izpratnē ir unitāra, autoritāra, centralizēta impērija, kas balstās uz “krievu pasauli”. Valsts, ko pārvalda cara (prezidenta) vietvalži (namestņiki), gubernatori, kur pareizticība pacelta valsts reliģijas līmenī, un kur musulmaņiem, budistiem, jūdaistiem visžēlīgi ļauts uzturēt savus dievnamus un skaitīt lūgsnas pēc saviem kanoniem.
