“LA” atmasko: Putins kā viltus ziņu izplatītājs 33
Šā gada 19. oktobrī, uzstājoties tā sauktā Valdaja kluba konferencē, kas notika Sočos, Krievijas prezidents Vladimirs Putins pārmeta Ukrainas varas iestādēm neseno pieminekļa atklāšanu neatkarīgās Ukrainas Tautas Republikas (1919 – 1920) vadītājam Simonam Petļuram. Piemineklis uzstādīts Ukrainas pilsētā Viņicā, un, pēc Putina apgalvojuma, tas esot noticis pretēji ukraiņu tautas vēlmēm. Viņš uzsver, ka Petļura esot “cilvēks ar nacistiskiem uzskatiem, antisemīts, kurš kara laikā iznīcināja ebrejus”.
Izcelsme un izplatība
Valdaja klubs ir visai autoritatīva Krievijas domnīca, kas šogad pulcējās jau 14. reizi. Šajās konferencēs nereti tiek doti mājieni par gaidāmajiem Krievijas ārpolitikas virzieniem, tāpēc tām parasti pievērsta liela mediju uzmanība. Arī šo Putina paziņojumu tiešraidē pārraidīja vairāki lielāki Krievijas televīzijas kanāli un to atspoguļoja arī ārvalstu mediji. Izteikumi par Petļuru atrodami interneta vietnē “Youtube” un citos resursos. Šajā gadījumā varbūt nav darīšana ar klasisku viltus ziņu, jo Putins nevis izdomā kādus jaunus melus, bet drīzāk turpina nodarboties ar vēstures interpretāciju. Tomēr viņš to dara diezgan vulgārā veidā, kas īpaši duras acīs pašreizējā Ukrainas un Krievijas konflikta laikā.
Atmaskojums
Simons Petļura nevarēja būt nacists kaut vai tā iemesla dēļ, ka tika noslepkavots 1929. gadā Parīzē, kur viņš bija patvēries kā politiskais emigrants. Līdz nacistu nākšanai pie varas Vācijā bija jāgaida vēl četri gadi.
Bet kas tad bija Simons Petļura, un kāpēc viņš tā nepatīk Putinam? Acīmredzot tāpēc, ka Petļura bija viens no pirmajiem ukraiņu politiķiem, kurš, izmantojot 1917. gada oktobra boļševiku apvērsumu un tam sekojošā pilsoņu kara radīto haosu, ar ieročiem rokās centās izkarot Ukrainas neatkarību. Tieši viņš bija Ukrainas Tautas Republikas armijas komandieris, Polijas vadītāja Juzefa Pilsudska sabiedrotais Polijas – Padomju Savienības karā. Atbildot uz Putina izteikumu, Ukrainas Zinātņu akadēmijas vēstures institūta līdzstrādnieks Staņislavs Kuļčinskis portālā “obozrevatel.com” raksta: “Nosaucot Petļuru par “cilvēku ar nacistiskiem uzskatiem”, Putins atkārto vecu vēl no padomju laikiem nākušu vēstures štampu… Simons Petļura Ukrainai ir tas pats, kas Karls Mannerheims Somijai vai Juzefs Pilsudskis poļu tautai. Viņš bija ukraiņu tautas simbols, kas apvienoja ukraiņus vienam mērķim – neatkarības sasniegšanai.”
Karls Mannerheims savulaik bija cara armijas ģenerālis. Sekojot šai loģikai, man gribētos vēl pieminēt arī admirāli Aleksandru Kolčaku, ģenerāļus Antonu Deņikinu un Pjotru Vrangeli. Tie ir cara armijas virsnieki, kuri līdzīgi Petļuram nespēja pieņemt boļševiku apvērsumu un organizēja savus spēkus cīņai ar sarkano armiju. Taču starp viņiem un Petļuru ir viena milzīga atšķirība – šie krievu virsnieki vēlējās atjaunot cara impēriju, bet Petļura, tieši otrādi, – to sagraut, izveidojot neatkarīgu Ukrainas valsti. Bet to viņam nespēja piedot ne krievu monarhisti, ne boļševiki, ne, kā izrādās, arī šodienas Krievijas vadītāji. Toties Kolčaks, Deņikins, Vrangelis Krievijā atkal ir cieņā, un ne jau velti Sibīrijas pilsētā Irkutskā 2004. gadā Kolčakam atklāja pieminekli. Tātad Kolčakam drīkst uzstādīt pieminekļus, Petļuram – ne. Pilsoņu kara laikā bijušās Krievijas impērijas teritorijā, arī Ukrainā, turpinājās ebreju grautiņi, taču pārmetumi, ka aiz tā visa stāv tieši Petļura, ir vēstures viltošana.
Vēl viena ikoniska figūra, kuras vārdu uzstājīgi cenšas saistīt ar nacistiem, – Stepans Bandera. Ne velti visu, kas patlaban notiek Ukrainā, Krievijas medijos bieži raksturo ar vārdu “banderovščina”. Bet vai viņš tiešām bija nacists? Bandera pieļāva zināmu sadarbību ar vāciešiem – bet tikai ar nosacījumu, ja tie atzīst Ukrainas neatkarību. Saprotams, nacistiem tas ļoti nepatika. Lai runā fakti – pats Stepans Bandera 1942. un 1943. gadā kopā ar ģimeni atradās ieslodzījumā Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē. Viņa tēvu nošāva čekisti 1941. gada vasarā Kijevā, bet divus brāļus – Vasiliju un Aleksandru – noslepkavoja nacisti Osvencimas koncentrācijas nometnē 1942. gadā. Arī trešais brālis Bogdans gāja bojā līdz galam nenoskaidrotos apstākļos vācu okupētajā Hersonā. To zinot, Stepanu Banderu ir visai grūti apvainot simpātijās gan pret padomju, gan nacistu režīmu.
