Uldis Šmits: Putins kā sarunbiedrs 1
Nākamās varas kontūras Eiropas lielvalstīs ir sākušas iezīmēties, bet kopējā aina vēl nepavisam nav skaidra. Vācijā galvenie spēlētāji būs Angela Merkele un uz kanclera amatu pretendējošais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs sociāldemokrāts Martins Šulcs. Savukārt Franks Valters Šteinmeiers droši vien iesēdīsies godpilnajā prezidenta krēslā, respektīvi, dosies pelnītā atpūtā.
Daudz grūtāk pareģot situāciju Francijā, kur valsts prezidenta funkcijas ir noteicošās. Stāvokļa izvērtējumā kļūdījās pat Nikolā Sarkozī, kurš bija apņēmības pilns atgriezties Elizejas pilī, tāpēc pārņēma labējo partijas UMP vadības grožus, izraudzījās tai jaunu nosaukumu – “Republikāņi” (“Les Republicains”) un cerēja izmantot šo kaujas mašīnu savā revanša cīņā. Bet visiem par pārsteigumu viņš nespēja pārvarēt labējo pirmo reizi rīkoto priekšvēlēšanu pirmo kārtu. Sarkozī laika (2007 – 2012) premjera Fransuā Fijona straujo izvirzīšanos un uzvaru sākotnēji neparedzēja neviens sociologu pētījums. Tagad būtu izdarāms it kā drošs secinājums, ka viņam ir ļoti labas izredzes nākamā gada pavasarī kļūt par Francijas prezidentu. Sacīsim – tikai izredzes.
Apcerot Fijona personu, Latvijā tāpat kā Krievijā uzsvars tiek likts uz viņa draudzēšanos ar Kremli. Bet viņa paša vērtējumā tas vispār “nav draudzības jautājums”. Fijons, būdams premjerministrs, neiespaidoja Parīzes ārpolitiku, jo tā ir valsts galvas prerogatīva. Turklāt egocentriskais Sarkozī iedēvēja savu premjeru par “līdzstrādnieku”, kuram bieži ir mazāka teikšana nekā Elizejas pils ietekmīgākajiem padomniekiem. Taču Fijona darbība valdības vadībā sakrita ar posmu, kad arī Putins skaitījās premjerministrs (Kremlī ļāva pasēdēt Medvedevam). Abiem izveidojās kas līdzīgs siltām attiecībām, un Maskava arī vēlāk ir rūpējusies par atbilstošas temperatūras uzturēšanu. Pēc aiziešanas no amata Fijons cītīgi apmeklēja Valdaja kluba saietus un Sanktpēterburgas ekonomikas forumu. “De Golls runāja ar Staļinu, un vai tad mums vajadzētu izvairīties strādāt ar prezidentu Putinu?” viņš reiz retoriski vaicāja. Fijons gribētu iemiesot gollisma tradīcijas un praksi, kad Francija, politiski lavierēdama starp ASV un PSRS, mēģināja ieturēt patstāvīgu kursu un “trešo ceļu”. Kremļa televīzijas kanāli iztēlo Fijonu teju par Dieva dāvanu jau tāpēc vien, ka viņš vienmēr izteicies pret sankcijām un apsveicis Krievijas militāro iesaisti Sīrijā. Daži Krievijas politiķi paguvuši apgalvot, ka Berlīnes un Parīzes tandēms ir satriekts driskās. Šajā gadījumā viņi uzdod sev vēlamo par esošo un parasti aizmirst pieminēt Fijona nostāju Krimas sakarā – aneksija ir nelikumīga, tiklab Krimā, kā Donbasā tiek pārkāptas starptautisko tiesību normas. Lai dzirdētu citādu Parīzes viedokli, Kremlim jācer vienīgi uz Marinas Lepēnas ievākšanos Elizejas pilī. Fijons, tiesa, sacījis arī to, ka Eiropas Savienības enerģētikai jābūt pēc iespējas mazāk atkarīgai un Krievija ir “nestabils un bīstams režīms” ar kodolieročiem. Putins kā sarunu biedrs varot būt “brutāls” un “ļaunprātīgs”, tomēr, ja izdodas “dialogs”, galu galā “tur solījumus”… Turklāt galvenais ienaidnieks ir “Islāma valsts”, un Putins pret to karo. Turpretī finansiālā un saimnieciskā ziņā Krievija atšķirībā no Ķīnas nerada Eiropai draudus, klāsta Fijons, tāpēc nevajag to atstumt, bet tuvināt. Tāpat Francijas prezidenta amata kandidāts sludina lozungu “spēcīga Eiropa ar spēcīgām nācijām”, ko gan nav īpaši izvērsis, un atbalsta Eiropas aizsardzības spēju stiprināšanu. Ekonomikā viņš nācis klajā ar Francijai neierastu īsti ultraliberālu reformu programmu, ko daudzi pielīdzina savulaik Tečeres īstenotajiem skarbajiem pasākumiem. Pašā Francijā Fijona iemiesotais “tečerisms” ir visvairāk apspriestais viņa kandidatūras aspekts. Tas var sašūpot arī Eiropas Savienības sociālo politiku. Ekonomiskais liberālisms viņa uzskatos sadzīvo ar katolisku konservatīvismu, kas noder sacensībā ar Lepēnu, taču kreisā spārna un centristu kandidāti to izmantos pretargumentiem.
