Rolands Repša: Krievu prāti ir kā naktspodi – kādas propagandas samazgas tur sagāž, tas arī nāk ārā 32
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievu politiskā, ekonomiskā un kultūras elite saprot, ka karš Ukrainā kļuvis par mehānismu, ar kura palīdzību Putina banda, Krievijas militāri rūpnieciskais komplekss, armijas aprindas un politiķi var nekontrolēti, gandrīz vai legālā veidā izlaupīt valsts militāro budžetu.
Kara apstākļos krievu korumpantiem nav nekādu problēmu virtuāli saražot neesošas bruņutehnikas vienības un pēc tam tās norakstīt kaujas zaudējumos.
Papīros viss kārtībā, nauda kabatā! Aplaupītajai tautai kā kompensācija tiek iebarotas propagandas pasaciņas.
Otrkārt, krievu militāristi un analītiķi jau tagad saprot, ka karš ir zaudēts – cilvēku resursu vairs nav, kaujas morāle ir zema, operāciju plānošana un realizācija neefektīva. Pēc tam kad ar pilnu spēku ieslēgsies Rietumu militārā industrija, Krievijas armijas sagrāve Ukrainā būs neizbēgama.
Drīz krievi sāks saprast arī citu, vissvarīgāko atziņu – jo ilgāk ritēs karš, jo dziļāks būs Krievijas kritums bezdibenī. Jau tagad agresija Ukrainā ir kļuvusi par putekļu sūcēju, kas izsūc Krievijas militāros resursus un novājina valsti ekonomiski.
Pateicoties gan krievu armijas nežēlīgajiem noziegumiem, gan Krievijas politiķu un diplomātu agresīvajai naida retorikai, valsts starptautiskā reputācija noslīdējusi līdz smirdošas stacijas prostitūtas līmenim.
Turpinot karu un nolaižot Krieviju podā, Putins faktiski kļūst par visvērtīgāko Rietumu aģentu vēsturē ar mērķi izslēgt Krieviju kā militāru lielvalsti.
Mirklī, kad krievi apjautīs minētās atziņas, sāksies pagrieziens agresijas izbeigšanas un miera virzienā.
Pateicoties lielpētera Putina “auglīgajai” darbībai NATO labā, miera noteikumi Krievijai būs smagi, bet, kā saka paši krievi, par “bazāru” ir jāatbild:
1) Pilnīga Ukrainas okupēto teritoriju atbrīvošana, ieskaitot Krimu, un Sevastopoles bāzes nodošana Ukrainai, kara zaudējumu kompensācija;
2) Atbalsta pārtraukšana Piedņestras, Abhāzijas un Dienvidosetijas separātistiem;
3) Kaļiņingradas apgabala demilitarizācija;
4) Demokrātiskas parlamenta un prezidenta vēlēšanas Krievijā un mediju brīvība.
Neliela vēsturiska atkāpe. 1914. gada augustā Krievija ar milzīgu tautas sajūsmu, līdzīgi kā citviet Eiropā, iesaistījās Pirmajā pasaules karā.
Entuziasma un resursu pietika divarpus gadiem, kad kļuva skaidrs, ka Krievija slīgst bezcerīgā dūkstī, kam sekoja cara režīma krahs. 1917. gada februārī Krievija uz pusgadu kļuva par visbrīvāko valsti pasaulē ar pilnīgu politiskās biedrošanās, runas un preses brīvību.
Tomēr krievi kā nācija nespēja šo demokrātisko brīvību iespēju izmantot, un varu drīz sagrāba labi organizētie boļševiki.
Tagad vēsture atkal atkārtojas. 1991. gadā PSRS sabruka un gan Krievija, gan pārējās savienotās republikas kļuva par brīvām valstīm. Tomēr Krievija jau atkal nav izmantojusi demokrātijas un brīvības iespēju un kļuvusi par asiņainu fašistisku diktatūru, kas apdraud kaimiņus.
Kas īsti nav kārtībā ar krievu tautu? Kā labi saprotams, vienkāršie krievi maz ko izšķir.
Viņu prāti ir kā naktspodi – kādas propagandas samazgas tur sagāž, tas arī nāk ārā. Visu izšķir Maskavas elite, kas sastāv no politisko organizāciju dalībniekiem, ministriju ierēdņiem, biznesa aprindām, izglītības un kultūras sfēras pārstāvjiem, arī militāro, drošības un spēka struktūru locekļiem.
Krievijas (Maskavas) elites problēma ir tā, ka viņiem dziļi nospļauties, kas un kā pārvalda valsti, lai tikai vara rada viņiem apstākļus pelnīt naudu.
Putina režīms nodrošina šo iespēju, tādēļ krievu elite pamodīsies tikai tad, kad “sile” pēkšņi izrādīsies tukša. Mēs to redzam arī Latvijā – TV “Doždj” žurnālisti labprāt tirda Staķi, bet nav manāmas viņu diskusijas, piemēram, par alternatīvas Krievijas emigrācijas valdības formēšanu.
