Putins ir gaidījis šo brīdi 3 gadus, kamēr Zelenskis paliek bešā 0
Trīs gadus viņš bija uzmanības centrā, bet tagad, iespējams, pat nezina, vai atrodas īstajā vietā, raksta CNN.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis bija simboliska figūra Rietumu vienotajā nostājā pret agresīvu, autokrātisku Krieviju. Viņš bija kā Čērčils, kurš piespieda Eiropu ieņemt stingru morālu nostāju pret Kremļa vadītāju, kurš gadiem ilgi veiksmīgi centās sašķelt un piekukuļot Rietumu līderus.
Taču trešdien Kijivā Zelenskis uz skatuves izskatījās mazāk nozīmīgs līdzās ASV finanšu ministram Skotam Besentam. Viņš cerēja personīgi tikties ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, lai apspriestu plašu miera redzējumu pēc tam, kad Tramps piektdien bija izteicies, ka tikšanās varētu notikt drīzumā. Zelenska komanda uzreiz sāka organizēt tikšanos, taču tā vietā viņš saņēma to, ko pats raksturoja kā “nopietnus cilvēkus” – un lielākoties finansiālu piedāvājumu, ko Besents, ASV miljardieris un finanšu speciālists, nodeva viņam, bet Zelenskis neparakstīja.
Tieši Besenta īsās vizītes laikā izskanēja ziņa, ka Tramps tikmēr ir nodarbināts citur – iespējams, viņš jau otro reizi dažu dienu laikā runājis ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Tramps sestdien sacīja, ka viņi jau bija sazinājušies iepriekš, bet Kremlis atteicās to apstiprināt.
Šoreiz sarunu bija padarījusi vēl saldāku negaidītā amerikāņu ieslodzītā Marka Fogeļa atbrīvošana otrdien no Krievijas cietuma. Tramps sagaidīja 61 gadus veco atbrīvoto pilsoni, ietītu ASV karogā, radot ideālu televīzijas brīdi, kas Kremli Rietumu sabiedrības acīs padarīja cilvēcīgāku. Kāpēc gan nepanākt labu darījumu ar Maskavu, ja viņi vienkārši ir “labi puiši”, kas atdod mūsu cilvēkus mājās?
Pēdējās 48 stundas Zelenskim ir bijušas kā murgains drudzis ar nakts sviedriem un drebuļiem. Eiropas līderi agrāk ceļoja garas stundas, lai ar vilcienu nokļūtu Kijivā un uzņemtu kopīgu foto ar viņu. Tagad viņš ir tikai otrais uz Trampa zvanu saraksta – pēc Putina, cilvēka, kurš ir starptautiskā krimināltiesa izsludināts par kara noziegumiem Ukrainā un kurš indē savus tautiešus.
Mēs vienkārši nezinām, par ko tieši Tramps un Putins runāja. Taču vienu varam droši apgalvot – Kremļa vadītājs šo brīdi ir gaidījis trīs gadus. Viņš ir ilgojies pēc brīža, kad viņa nežēlīgā tolerance pret simtiem kritušo krievu katru dienu var tikt pārvērsta par plaisu Rietumu vienotībā vai brīdinājumu NATO Eiropas dalībvalstīm no to amerikāņu garantētāja, ka tās ir atstātas vienas pašas.
Šķiet, ka toni sarunām noteica Tramps un Putins, bet Zelenskis tika informēts pēc tam. Tramps pat dižojās, ka Putins izmantojis viņa kampaņas saukli “veselais saprāts”, kas liecina, ka Kremļa vadītājs turpina rūpīgi pētīt savu pretinieku, lai glaimotu un pielāgotos. Tramps savu otro ierakstu par sarunu ar Zelenski noslēdza ar pārsteidzošu apvērsumu: “Dievs svētī Krievijas un Ukrainas tautu!”
Pāris stundas iepriekš Zelenska cerības uz galvenajiem miera līguma principiem bija sagrautas ar jaunā ASV aizsardzības ministra Pītera Hegseta paziņojumiem. Ukraina nekļūs par NATO dalībvalsti. Ukraina nekad neatgūs savas 2014. gada robežas. Jebkādas miera uzturēšanas spēku misijas starp Krieviju un Ukrainu nevadīs ASV, bet gan Eiropas vai ārpus Eiropas spēki. Eiropai pašai jārūpējas par savu drošību.
Pirmie divi punkti nebija pārsteigums – Ukraina nespēja atgūt teritorijas 2023. gada pretuzbrukuma laikā un, visticamāk, būs pārāk nestabila nākamajā desmitgadē, lai atbilstu pasaules vismodernākās militārās alianses prasībām.
Tomēr jebkādu nākotnes miera uzturēšanas spēku sastāvs bija kritiski svarīgs. Zelenskis pēdējās nedēļas laikā, sniedzot virkni interviju, kurās viņš gandrīz kā mediju telpā mēģināja izveidot miera līgumu, atklāti pieprasīja, lai amerikāņi piedalītos miera uzturēšanā, jo drošības garantijas bez ASV esot “bezvērtīgas.” Hegsets ātri vien sagrāva šo ilūziju, cik nereāla tā arī nebūtu – ka ASV sūtītu savus karavīrus tieši visnežēlīgākajā kaujas laukā pasaulē.
Tā vietā publiski sāk izkristalizēties miera plāna pamati, kas ir ļoti līdzīgi tam, ko vēl aprīlī, kad viņš vēl nebija prezidenta sūtnis Ukrainā un Krievijā, piedāvāja atvaļinātais ģenerālis Kīts Kellogs. Viņš ierosināja, ka miera uzturēšanas spēkus veidotu eiropieši, ka Ukraina atsakās no NATO dalības un ka jāpanāk pamiera vienošanās (pēdējos intervijās viņš arī norādījis, ka tam varētu sekot vēlēšanas Ukrainā). Svarīgi, ka viņš arī piedāvāja, ka jebkāda palīdzība Ukrainai jāpārvērš aizdevumos, kurus Kijiva nākotnē atmaksātu. Iespējams, daļa no Bessenta piedāvājuma Zelenskim trešdien bija balstīta tieši uz šo plānu.
Trešdien Kijivā tika apspriesti arī retzemju minerāli, taču, balstoties uz iepriekšējiem precedenta gadījumiem, tas ne vienmēr ir labas ziņas. Kad Tramps 2017. gadā īslaicīgi apsvēra atbalstu Afganistānai tās triljonu dolāru vērtībā esošo minerālu dēļ, viņš tomēr parakstīja vienošanos ar Taliban, kas ļāva tiem pārņemt varu nedaudz vairāk nekā divus gadus vēlāk.
Ir iemesli cerēt, ka Trampa pieeja šoreiz balstās uz stabilākiem principiem un rūpīgāku sagatavošanu. Viņš un viņa komanda acīmredzot ir veikuši konfidenciālas sarunas un, šķiet, izstrādā plānu, ko jau iepriekš formulēja ģenerālis Kīts Kellogs. Tas prasa zināmu disciplīnu. Bet, lai šo plānu īstenotu, nepieciešama arī apņēmība, viltība un pacietība. Putins šajās jomās ir meistars, un uzvara Ukrainā noteiks gan viņa personīgo izdzīvošanu, mantojumu, gan arī globālo varas līdzsvaru turpmākajās desmitgadēs.
Savukārt Trampam karš Ukrainā ir jautājums, kuru viņš uzskatīja par atrisināmu 24 stundu laikā pēc stāšanās amatā, un kas, viņaprāt, nemaz nebūtu sācies, ja viņš būtu bijis pie varas 2022. gadā. Tā nav viņa prioritāte. Un arī Zelenskis nav viņa prioritāte. Cilvēks, kuram viņš zvana vispirms, ir Putins. Viņš ir tas, ar kuru Tramps meklē mieru, pat ja ASV tehniski nav karā ar Ukrainu. Un pagaidām ar to ir jāsamierinās.
