Uldis Šmits: Krievijā spēja kaut ko bombardēt saistās ar “varenību” 6
Sakarību virkni var turpināt – Vācija masveidā uzņem sīriešus un citus kara bēgļus, valstī aug neapmierinātība ar valdību un radikālo partiju popularitāte, kas krīzes iespaidā vērojama arī pārējās Eiropas Savienības valstīs, tās savukārt nespēj vienoties un ieslīgst savstarpējos strīdos.
Protams, kopaina ir daudz sarežģītāka. Tomēr mēģinājumi no ārienes sašūpot Angelas Merkeles valdības laivu notiek, un to var apgāzt nekontrolējama bēgļu straume, kas sevišķi pastiprinājās pēc Krievijas iesaistīšanās Sīrijā. Tur – arī bez Putina – bombardētāju netrūkst un katram ir savi politiskie un bumbojamie mērķi. Lai gan visi apkaro vai it kā apkaro terorismu, izpratne par to atšķiras, izņemot vienprātīgi par galveno ienaidnieku pasludināto grupējumu “Islāma valsts”. Bet, piemēram, šajās nedēļās daudz pieminētā aplenktā un Krievijas aviācijas bombardētā Alepo pilsēta nekad nav bijusi “Islāma valsts” bastions, toties tā simbolizē 2011. gadā uzsākto pretošanos Asadu klana diktatūrai. “Amnesty International” apgalvo, ka uzlidojumos triecieni bija apzināti vērsti pret slimnīcām, skolām un mājokļiem. Līdzīgu informāciju sniedza “Ārsti bez robežām”. Apskatnieki pieļauj, ka pārpalikušo opozīcijas centru iznīcināšanas nolūks ir panākt, lai Sīrijā paliktu tikai divi pretspēki – Asads kā “leģitīmās” varas iemiesotājs un “Islāma valsts”, kurai būtu spiesti pakļauties arī mērenie sunnīti. Vai bēgt… Vēl jāņem vērā Kremļa iekšpolitiskie aprēķini. Sīrijas kampaņa pērn rudenī pacēla Putina reitingu teju līdz 90 procentiem. Krievijā spēja kaut ko bombardēt saistās ar “varenību”. (Tikmēr knauzerīgie rietumnieki, sevišķi britu un amerikāņu vēlētāji un parlamentu deputāti, ir grūti pārliecināmi par jebkādas militāras iejaukšanās izmaksu lietderību.) Katrā ziņā Eiropa nav nekur tālu no šiem apsvērumiem, jo stāvokļa saasināšana vai nesaasināšana netālu no tās robežām noder par argumentu politiskajā tirgū. Un kārtējos pamiera ievērošanas nosacījumus Sīrijā var iemainīt, teiksim, pret Rietumu pretimnākšanu Ukrainas krīzes risināšanā Maskavai vēlamajā virzienā.
Arī propaganda ir noderīgs instruments Eiropas Savienības šķelšanā. Vācijas valdība uzdevusi drošības dienestiem izvērtēt, vai valstī atkal netiek īstenoti kādreiz aukstā kara gados čekas piekoptie t. s. speciālie jeb aktīvie pasākumi, lai ietekmētu sabiedrību un īpaši lēmumu pieņēmējus. Prese šajā sakarā norāda, ka tieši pēdējā laikā jūtami politizējusies krievu kopiena, kura ir visnotaļ ievērojama. Vācijā dzīvo apmēram četri miljoni cilvēku no bijušās Padomju Savienības, tajā skaitā senču dzimtenē atgriezušies Krievijas vācieši. Lielai daļai no viņiem ir dubultpilsonība, un daudziem tā arī neesot izdevies atmest padomju cilvēka dzīves uztveri, ko uztur arī attiecīgie televīzijas kanāli un specializēto troļļu fermu ražotie stāsti, kas pārsvarā veltīti migrantu tematikai. Tomēr ne jau Kremļa “tautieši”, būtībā arī nesenie migranti noteiks martā gaidāmo triju federālo zemju vēlēšanu rezultātus, kuri, ļoti iespējams, būs Merkeles valdībai nepatīkami. Galvenokārt pašas valdības kļūdu dēļ.
Jebkurā gadījumā Eiropas līderiem nāktos izdarīt secinājumu, ka ikviena pārsteidzīga rīcība, vājuma vai pat humānisma izpausme var tikt izmantota. Kā reiz izteicies Dmitrijs Oreškins, viens no retajiem Krievijā vēl palikušajiem Kremli kritizējošajiem analītiķiem, Putina režīma ārpolitika lielā mērā balstās uz darbībām, ko rietumnieki vienkārši negaida, jo uzskata tādas par “pieklājīgā sabiedrībā nepieņemamām”. Steidzami atmetamas ilūzijas.
