Putins atzīst, ka NATO Krievijai tomēr reizēm noder 0
Dažādo Ziemeļatlantijas alianses tematikai veltīto neseno atzinumu klāstā īpaši zīmīgs bija Vladimira Putina teiktais Krievijas Valsts domē. Īsi sakot – NATO gan esot aukstā kara palieka un bāžot degunu, kur nevajag, bet reizēm tās stabilizējošā klātbūtne tomēr noder.
Konkrēti Afganistānā, jo, kā sacīja pagaidām vēl premjers, bet pavisam drīz atkal Krievijas prezidents Putins saviem deputātiem, “mēs negribam, lai mūsu zaldāti karotu uz Tadžikistānas un Afganistānas robežas”. Par laimi, “tur ir klāt Rietumu koalīcija”. Tāpēc šāda neapskaužama situācija ir aiztaupīta.
Tiesa, viņš nav vienīgais, kurš tieši vai netieši atzinis, ka Ziemeļatlantijas alianse Afganistānā savā veidā sargā NVS telpas dienvidu robežu. (Jau agrāk ko līdzīgu prātojis, piemēram, Dmitrijs Rogozins.) Bet, šķiet, tā ir pirmā reize, kad tāds apgalvojums izskanējis no augstas Krievijas tribīnes un turklāt no paša Putina mutes, kurš NATO karavīrus aplaimo ar vēlējumu, “lai Dievs dod viņiem veselību, lai strādā”. Jelkādi militāri sarežģījumi Centrālajā Āzijā būtu Krievijai ārkārtīgi apgrūtinoši, sevišķi ņemot vērā, ka radikālā islāma piekritēji atkal aktivizējušies Kaukāzā, īpaši Dagestānā.
Nestabilitāte šajos reģionos varētu arī radīt problēmas Eirāzijas savienības projektam. Tas gan arvien ir diezgan biezā miglā tīts. Tāpat kā visi paredzējumi par to, kas Afganistānā notiks pēc 2014. gada, kad rietumnieki plāno nodot atbildību par šo valsti vietējās varas rokās.
Vašingtona, kas iztērēja kariem Irākā un Afganistānā astronomiskas summas, gribētu šo Džordža Buša ēras lappusi ātrāk aizvērt, lai vairāk pievērstos Dienvidaustrumu Āzijas un Klusā okeāna reģioniem. Pašreizējā ASV prezidenta Baraka Obamas apņemšanās samazināt militāro budžetu tomēr globāli neiespaidos spēku samērus – ASV militāro izdevumu īpatsvars pasaules kopējā apjomā ir vairāk nekā 40% (jeb naudas izteiksmē aptuveni 700 miljardi dolāru 2011. gadā), un pat salīdzinoši būtisks samazinājums neiespaido superlielvalsts pozīcijas. Taču amerikāņi vairs nevēlas pārmaksāt, uzskatot, ka partneru – Eiropas valstu – pienesums NATO kopējā katlā ir pārāk necils.
Risinājums ekonomiskās krīzes apstākļos, kā zināms, tiek saskatīts “gudrajā” jeb “viedajā aizsardzībā”, par kuru nākamajā mēnesī spriedīs NATO galotņu sanāksmē Čikāgā. Īsi sakot, kā nodrošināt alianses intereses ar iespējami mazākiem līdzekļiem, kas varētu izpausties kopīgos bruņojuma iepirkumos, visu līmeņu efektīvākā sadarbībā u. c. Bet ko varētu traucēt dažādās nesaskaņas alianses un arī Eiropas Savienības iekšienē. Piemēram, reģionālo sadarbību Baltijā varētu iespaidot Viļņas un Varšavas ieilgušās domstarpības Lietuvas poļu minoritātes sakarā, un par to liecināja arī Daļas Grībauskaites lēmums neierasties uz Baltijas valstu un Polijas prezidentu tikšanos Varšavā. Latvija labi darītu, ja uzņemtos zināmu starpniecību šo domstarpību pārvarēšanā. Taču arī citādā ziņā Rīgai beidzot vajadzētu atcerēties savu reģiona centra lomu un izmantot “viedās aizsardzības” ideju Latvijas kā stratēģiski nozīmīgas valsts stiprināšanai. Tam gan arī būtu nepieciešama ātrāka atgriešanās pie likumā noteiktajām saistībām atvēlēt valsts aizsardzībai vismaz divus procentus no iekšzemes kopprodukta. Paturot prātā, ka lietpratīgi veikti ieguldījumi šajā jomā mēdz būt ekonomiski izdevīgi. Un, protams, vēl arī to, ka Putinam, kurš nu ir gatavs apsveikt NATO klātbūtni Afganistānā, tomēr kopumā “nav saprotams, kādēļ vajadzīga tāda organizācija”. Mums toties ir saprotams pat ļoti labi.
