Putins pelnījis balvu “Gada labākais NATO reklāmas aģents”! Kā karš mudina Eiropu atmosies no “drošības komas” 0
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas iebrukums Ukrainā pamudinājis daudzas Eiropas valstis vairāk aizdomāties par savu drošību, un tas pārliecinājis arī Zviedriju un Somiju par nepieciešamību pievienoties NATO, atsakoties no ilgi lolotās neitralitātes politikas. Tas nāks par labu arī Baltijas valstu drošībai.
Kā joko bijušais Zviedrijas premjers Karls Bilts, tagadējais Kremļa saimnieks Vladimirs Putins būtu godam pelnījis balvu “Gada labākais NATO reklāmas aģents”. Neviens cits nav paveicis tik daudz, lai pārliecinātu Krievijas kaimiņvalstis par to, ka līdzdalība NATO ir ļoti laba doma.
Putins un viņa līdzgaitnieki jau gadiem ilgi žēlojušies, ka NATO savelk spēkus ap Krievijas robežām un tādējādi kaitē Maskavas drošības interesēm. NATO vadība vienmēr ir uzsvērusi, ka NATO ir aizsardzības alianse, kas neplāno uzbrukt Krievijai. Lai gan, skatoties Kremļa propagandas raidījumus, varētu rasties iespaids, ka Krievija ir nonākusi naidīgo NATO valstu ielenkumā, patiesībā no 14 valstīm, kurām ir sauszemes robeža ar Krieviju, tikai piecas ir NATO dalībvalstis un šo valstu robeža ar Krieviju veido tikai 6% no Krievijas kopējās robežas.
Latvija un citas Austrumeiropas valstis, kas nesenā pagātnē pievienojās NATO, to darīja ne jau tādēļ, ka gatavotos uzbrukt Krievijai, bet gan tādēļ, ka no savas vēstures ir guvušas labu mācību, cik bīstami ir dzīvot kaimiņos krievu lācim. 2008. gadā šo mācību nācās apgūt Gruzijai, bet tagad par to vēl lielāku cenu maksā Ukraina. Abas šīs valstis nepaspēja iespraukties pa NATO durvīm, tādēļ tās nevarēja rēķināties ar NATO atbalstu Krievijas uzbrukuma gadījumā.
Vēl pirms pāris gadiem NATO nākotne un alianses misija šķita neskaidra, jo pēc aukstā kara beigām daudziem Rietumos radās ilūzijas, ka Krievija ir sakauta un vairs nerada nekādus draudus Rietumu drošībai. Kādēļ gan tērēt miljardiem eiro tankiem un kara lidmašīnām, uzturēt obligāto militāro dienestu, ja Rietumiem nav nopietnu militāro pretinieku? Francijas prezidents Emanuels Makrons pavēstīja, ka Ziemeļatlantijas alianse esot ieslīgusi komā, bet toreizējais ASV prezidents Donalds Tramps nopietni apsvēra domu par ASV izstāšanos no NATO, kas, visticamāk, nozīmētu alianses galu.
Baltijas jūra kā “NATO ezers”
Taču Krievijas prezidents Putins ar savu militāro avantūru Ukrainā vienā mirklī ir atmodinājis NATO no komas un licis saprast, ka Rietumu drošība nav nemaz tik pašsaprotama, bet NATO galvenais uzdevums šobrīd ir savaldīt Krieviju un neitralizēt tās radītos draudus. Pie šāda secinājuma nonākušas arī Zviedrija un Somija, kas gadiem ilgi ievērojušas neitralitātes politiku un atturējušās no pievienošanās militārām aliansēm. Zviedri un somi uzskatīja, ka labāk nekaitināt krievu lāci un mēģināt ar to sadzīvot pa labam, taču iebrukums Ukrainā skaidri parādīja, ka Putina režīms kļuvis neaprēķināms, tādēļ arī ziemeļvalstīm ir pēdējais laiks meklēt sabiedrotos.
Jūnija beigās NATO līderu sanāksmē Madridē gan Zviedrija, gan Somija tika uzaicinātas kļūt par pilntiesīgām NATO dalībvalstīm. Šis lēmums vēl jāapstiprina visām 30 tagadējām NATO dalībvalstīm, bet domājams, ka nekādām problēmām nevajadzētu rasties, jo pat Turcija, kas sākotnēji iebilda pret Zviedrijas un Somijas uzņemšanu, paudusi atbalstu alianses paplašināšanai.
Zviedrijas un Somijas gaidāmā pievienošanās NATO ir liels stratēģisks zaudējums Putina režīmam, jo ievērojami mainīs drošības situāciju Baltijas jūras reģionā. Drošības eksperti norāda, ka Baltijas jūra kļūst par “NATO ezeru”, jo gandrīz visu jūras piekrasti kontrolēs NATO dalībvalstis.
Tas sagādās pamatīgas galvassāpes Krievijai, jo pasliktināsies iespējas aizstāvēt valsts otro lielāko pilsētu Sanktpēterburgu, kā arī Kaļiņingradas apgabalu, kas militāra konflikta gadījumā būtu ļoti grūti aizsargājams. Medijos daudz ir rakstīts par tā saukto Suvalku koridoru, nelielu zemes strēli Polijā starp Kaļiņingradas apgabalu un Baltkrieviju. Ja Krievija ieņemtu šo koridoru, Baltijas valstīm tiktu nogriezts sauszemes savienojums ar Centrāleiropu un Rietumeiropu. Taču militārie analītiķi norāda, ka patiesībā daudz sarežģītākā situācijā ir Kaļiņingradas apgabals, ko NATO spēki varētu ielenkt no visām pusēm un radīt nopietnas problēmas Krievijai.
“Ja raugāmies no Krievijas skatpunkta, viņiem ir lielas problēmas, jo Baltijas jūra tagad kļūs par “NATO ezeru”. Krievijai ir pārsimt kilometru jūras piekrastes, bet 98% kontrolēs NATO valstis. Tādēļ Krievijas iespējas šeit īstenot jebkādas militārās operācijas būs tuvas nullei,” raidstacijai “Brīvā Eiropa” stāsta bijušais Somijas izlūkdienesta vadītājs Peka Toveri. “Putina spēki ir aizņemti Ukrainā, tādēļ, ja neskaita atomieročus, viņiem nav nekā, ar ko varētu nopietni apdraudēt Somijas neatkarību.”
Modinātāja zvans
Diskusijas par iespējamo Zviedrijas un Somijas pievienošanos NATO turpinājušās jau gadiem ilgi, bet līdz pat nesenai pagātnei vairums ekspertu uzskatīja, kas tas nav tuvākās nākotnes jautājums. Arī sabiedriskās domas aptaujas rādīja, ka gan Zviedrijā, gan Somijā sabiedrības vairākums neatbalsta pievienošanos NATO. Taču viss mainījās brīdī, kad Kremļa saimnieks Putins bez jebkāda pamatota iemesla pavēlēja sākt iebrukumu Ukrainā.
“Somijas lēmums par iestāšanos NATO tika pieņemts 24. februārī pulksten 5 no rīta, kad Krievija iebruka Ukrainā,” norāda bijušais Somijas premjers Aleksandrs Stubs. “Ja jau Krievija ir gatava slepkavot savus “slāvu brāļus” Ukrainā, kas gan viņus atturēs no līdzīgas rīcības Somijā? Daudzi somi padomāja un teica: “Pietiek! Pienācis laiks iestāties NATO.” Cilvēki saprata, ka Krievija ir neprognozējams un izolēts agresors.”
Protams, ka Somijas tautai nav nekādu ilūziju par lielās kaimiņvalsts raksturu, jo Somija tāpat kā Baltijas valstis ilgu laiku bija daļa no Krievijas impērijas. 1939. gadā Staļina režīms mēģināja atjaunot Maskavas kontroli pār Somiju, taču Ziemas karā somi varonīgi pretojās un atvairīja iebrucējus. Somijai izdevās nosargāt savu neatkarību, bet nācās zaudēt aptuveni 10% valsts teritorijas.
Arī aukstā kara laikmetā Somijai nācās uzmanīgi balansēt starp Rietumiem un Padomju Savienību, tādēļ somi pieturējās pie neitralitātes politikas un atturējās no pievienošanās NATO. “Mēs lepojāmies, ka mums izdevies izvairīties no okupācijas. Taču mēs arī sapratām, ka Rietumi mūs neaizstāvēs. Tādēļ mums vienmēr bija jābūt gataviem, ka viss var mainīties uz slikto pusi,” laikrakstam “The Guardian” stāsta somu vēsturnieks Henriks Meinanders.
Somijai ir vairāk nekā 1300 km gara robeža ar Krieviju, un pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā daudzi somi nonāca pie secinājuma, ka bez sabiedroto atbalsta Somijai būtu grūti vienatnē atvairīt iespējamo Krievijas uzbrukumu. Tādēļ sabiedrības viedoklis jautājumā par pievienošanos NATO strauji mainījās. Pagājušogad aptaujā tikai 34% respondentu teica, ka būtu gatavi atbalstīt iestāšanos NATO, bet šogad šis rādītājs sasniedza jau 76%. “Es nevaru iedomāties nevienu līdzīgu gadījumu Somijas vēsturē, kad sabiedriskā doma būtu tik strauji un radikāli mainījusies. Agrāk mēs domājām, ka ceļu uz NATO iezīmēs politiskā elite, bet pašlaik redzējām, ka notika pretējais, somu tauta pati izvēlējās šo ceļu,” norāda Somijas Starptautisko attiecību institūta pētnieks Čārlijs Saloniuss-Pasternaks.
Ardievu, neitralitāte!
Līdzīgas pārmaiņas vienlaikus notika arī Zviedrijas sabiedrībā, lai gan zviedriem bija vēl daudz senākas neitralitātes tradīcijas. 19. gadsimta sākumā Zviedrija cieta vairākas neveiksmes kaujas laukā (tā rezultātā arī Somija nonāca Krievijas impērijas kontrolē), bet kopš tā laika zviedriem vairāk nekā 200 gadu izdevies izvairīties no tiešas līdzdalības bruņotos konfliktos. Zviedrija palika neitrāla gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā. Zviedri ļoti lepojās ar savu neitralitāti un starptautisko miera veicinātāju lomu, kas viņiem ļāva būt par vidutājiem dažādu konfliktu risināšanā. Taču pēdējos gados, it sevišķi pēc 2014. gada, kad Putina režīms izprovocēja bruņoto konfliktu Ukrainā, arī zviedriem nācies saprast, ka viņiem kaimiņos ir neprognozējamā Krievija. Pagājušā gada nogalē, vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, Kremļa televīzijā kāds militārais eksperts izklāstīja scenāriju, saskaņā ar kuru Krievija varētu pārņemt savā kontrolē Baltijas valstis un Zviedrijai piederošo Gotlandes salu, izsēdinot tur savu desantu. Zviedrija šos draudus uztvēra ļoti nopietni, tādēļ tika pastiprināta Gotlandes salas aizsardzība un palielināts Zviedrijas militārais budžets.
Zviedrijā diskusijas par iespējamo pievienošanos NATO ietekmēja arī tas, ka šādu nodomu izteica kaimiņvalsts Somijas vadība. Zviedri ilgu laiku varēja dzīvot mierīgi, jo Somija kalpoja kā sava veida buferis starp Zviedriju un potenciāli bīstamo Krieviju. Taču somu izteiktā vēlme pievienoties NATO mainīja šos drošības aprēķinus. “Ja mēs būtu palikuši kā vienīgā valsts Baltijas jūras reģionā, kas nav pievienojusies NATO, Zviedrija būtu ļoti apdraudētā situācijā. Mēs nevarētu izslēgt, ka Krievija tādā gadījumā mēģinātu palielināt spiedienu uz Zviedriju,” secina Zviedrijas valdības vadītāja Magdalēna Andešsone. “NATO palīdzēs stiprināt Zviedriju, un Zviedrija stiprinās NATO.” Premjerei piebalso arī opozīcijas līderis Ulfs Kristeršons: “Krievi domāja, ka viņiem izdosies iebiedēt Zviedriju un Somiju, iedzīt ķīli starp mums un mūsu sabiedrotajiem. Taču viņi pārrēķinājās.”
Krievija žvadzina atomieročus
Krievijas prezidents Putins jau izteicis neapmierinātību ar gaidāmo Zviedrijas un Somijas pievienošanos NATO, tomēr pagaidām Kremlis atturējies no tiešiem draudiem. Kremļa amatpersonas gan sākušas prātot, ka Krievijai nākšoties reaģēt uz šo “nedraudzīgo” NATO soli. Piemēram, Krievija varētu izvietot atomieročus Kaļiņingradas apgabalā, no kurienes ar “Iskander” raķetēm iespējams sasniegt mērķus gan Baltijas valstu, gan Zviedrijas teritorijā. Baltijas valstu amatpersonas gan izteikušas neizpratni par šiem Kremļa apgalvojumiem, jo Krievija jau sen esot izvietojusi atomieročus Kaļiņingradas apgabalā un tas nav nekāds noslēpums.
Somijas drošības eksperti uzskata, ka Krievijai pašlaik nav nekādu iespēju sarīkot uzbrukumu Somijai. “Krievija nevar karot divās frontēs, un šeit viņiem pretī stātos viena no labākajām armijām pasaulē. Mums jāsaglabā miers un vēss prāts,” norāda bijušais Somijas premjers Stubs. Kā sarunā ar radio “Brīvā Eiropa” spriež bijušais Somijas izlūkdienesta vadītājs Peka Toveri, pašlaik 1300 km garā robeža ar Krieviju ir drošībā. “90% šīs robežas veido meži; tur nav nekādu ceļu un citas infrastruktūras, lai veiktu sauszemes spēku uzbrukumu. Krievija pašlaik 80% no savām kaujasspējīgām sauszemes spēku vienībām nosūtījusi uz Ukrainu. Kazarmas pie Somijas robežas ir tukšas.” Par savu karavīru spēju aizstāvēt dzimteni ir pārliecināts arī Somijas armijas komandieris Timo Kivinens: “Krievija ir aplauzusi zobus Ukrainā, un tas pats notiktu arī Somijā.”
Somijas armijas spēks
Somi atsaucas uz savu Ziemas kara pieredzi un brīdina, ka iebrukuma gadījumā Krievijai būtu jārēķinās ar sīvu pretestību. Somijā ir tikai 5,5 miljoni iedzīvotāju, bet kara gadījumā tā varētu mobilizēt ap 280 000 karavīru un līdz pat 900 000 rezervistu. Atšķirībā no daudzām Rietumeiropas valstīm Somija nav atteikusies no obligātā militārā dienesta, tādēļ vairums somu vīriešu ir izgājuši militāro apmācību.
“Somijas armija uz Eiropas fona ir ievērojams spēks. Katru gadu mēs apmācām lielu skaitu jauniesaukto. Viņu uzdevums ir apgūt iemaņas, kā aizstāvēties pret Krievijas uzbrukumu. Tas ir bijis apmācības galvenais mērķis jau vairākas desmitgades, kamēr citas valstis vairāk paļaujas uz krīzes risinājumiem ar nelielām bruņoto spēku vienībām. Mūsu virsnieki joprojām tiek apmācīti, kā komandēt brigādes un korpusus,” sarunā ar izdevumu “Foreign Policy” norāda Somijas drošības analītiķis Stefans Forss.
Pēc drošības ekspertu domām, lielas ieguvējas no Somijas un Zviedrijas uzņemšanas NATO būs arī Baltijas valstis, jo Krievijai būs daudz grūtāk plānot un īstenot jebkāda veida uzbrukumu, rēķinoties ar faktu, ka Baltijas valstis var saņemt palīdzību arī no jūras otras puses. Taču somu piemērs arī māca: par savu drošību vispirms jādomā katram pašam. Kā norāda bijušais Somijas izlūkdienesta vadītājs Toveri: “Arī pēc uzņemšanas NATO atbildība par Somijas aizstāvēšanu par 99% būs jāuzņemas pašiem somiem. Mēs nedrīkstam zaudēt modrību.”
