Franks Gordons: Impēriskās vīzijas, propaganda un konkurentu apkarošana 1
Vladimirs Putins nu jau 13 gadus ir faktiski vienpersonisks Krievijas Federācijas varturis un noteicējs, un pamazām tur sāk veidoties, var teikt, putinisms – eklektiska, neapšaubāmi impēriska ideoloģija ar autoritāru un konservatīvu piegaršu.
Vērts saukt atmiņā dažas raksturīgas 2013. gada nogales epizodes. Bijušā Vācijas ārlietu ministra Genšera pūliņi panākuši, ka Putins līdzās “Pussy Riot” meiču amnestēšanai apžēlojis miljardieri Mihailu Hodorkovski pēc desmit lēģerī pavadītiem gadiem, kurus viņš dabūja nosēdēt – būsim atklāti – par to, ka atšķirībā no Potaņina, Abramoviča u. c. oligarhiem nebija dalījies ar Putinu savos kapitālos un uzdrošinājās prasīt īstu, nevis “suverēnu” demokrātiju. Putina žests stādāms sakarā ar gaidāmo olimpiādi Sočos un režīma tēla spodrināšanu. Diemžēl paša Hodorkovska gaišo tēlu apēnojis tas, ko viņš tagad videointervijā teicis progresīvā žurnāla “The Moscow Times”/”Novoje Vremja” redaktorei Jevgeņijai Albacai: “Es zināmā mērā esmu nacionālists (..). Ja man konkrēti jautās, vai iešu karot, – jā, iešu. Par Ziemeļkaukāzu. Tā ir mūsu zeme, mēs to iekarojām. Šobrīd pasaulē nav neiekarotu zemju.” Skaties vien!
Putina impēriskā vīzija – varenā Eirāzijas savienība Krievijas vadībā – jau sākusi bālēt: Baltkrievijas un Kazahstānas prezidenti Lukašenko un Nazarbajevs Kremlī notikušajā apspriedē pārmeta Putinam Eir-āzijas projekta “pārmērīgo politizāciju” (uz tīri ekonomisko aspektu rēķina), un avīzē “ņezavisimaja gazeta” tūdaļ parādījās virsraksts: “Minska un Astana baidās no Maskavas diktāta”.
Ja nu runa ir par presi, Putins, Valsts domes atļauju neprasot, pavēlēja izveidot varenu propagandas aparātu, apvienojot TV kanālu “Russia Today”, raidstaciju “Golos Rossiji”, ziņu aģentūru “Novosti” un laikrakstu “Rossijskaja gazeta” vienā valsts korporācijā “Rossija segodņa”. Vēriens ir globāls, un Gebelsa “Reichsministerium fuer Volksaufklaerung und Propaganda” ne tuvu netiek līdzi.
Un te vēl kāds īpatnējs putinisma raksturojums, ko sniedzis pazīstamais amerikāņu ultrakonservatīvais politiķis Patriks Bjūkenens, kurš žurnālā “Human Events” vaicā: “Vai Putins nav viens no mums? Vai kultūras karā par cilvēces nākotni viņš nav mūsējais? Putins savā vēstījumā Krievijas Federālajai sapulcei taču vērsies pret morāles pagrimumu Rietumu pasaulē.” Putins aizstāv tradicionālo laulību, viņš aizstāv tradicionālās vērtības, konstatē Bjūkenens. Tāds tagad rādās Putins – rūdītais čekists!
Pēdējo nedēļu notikumi Ziemeļkorejā liek mums ne bez drebuļiem aplūkot citu, daudz dramatiskāku ideoloģiju, ko varētu nosaukt par kimūnismu, jo gan valdošās dinastijas dibinātājs Kim Il Sungs, gan viņa dēls Kim Jong Ils, gan mazdēls Kim Jong Uns, līdzīgi senās Romas imperatoriem, liek sevi godināt kā dievus. Ziemeļkorejas staļinisma paveids, bagātināts ar dāsnu elkdievības devu, 2013. gada decembrī pasaulei ar televīzijas palīdzību ļāvis ar šausmām vērot, kā Kim Jong Una tēvocis Jang Song Teks, kurš bija otrais cilvēks valstī, valdošās Darba partijas vadības plēnumā, kur viņš sēdēja pirmajā rindā, tika apcietināts, diviem virsniekiem paņemot paveco vīru aiz elkoņiem, un nosaukts par nodevēju, nelieti, izdzimumu. Tas tika rādīts Ziemeļkorejas valsts TV raidījumā. Nākamajā pārraidē bija redzams, kā šo vīru, sasietām rokām, nokārtu galvu, ved uz tiesas sēdi. Tribunāls piesprieda viņam nāves sodu, kas tajā pašā dienā tika izpildīts. Viņa vārds un attēls tika dzēsts no visām grāmatām un filmām. Un kā bija Padomju Savienībā 1937. – 1938. gada lielā terora laikā? Ļeņina līdzgaitniekus, komisārus, ģenerāļus likvidēja, nosaucot tos par trockistu–zinovjeviešu suņiem, nodevējiem, Šveices (!) vai Japānas spiegiem u.tml.
Staļinisma mūsdienu paveids – eksotiskais kimūnisms.
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
