Franks Gordons: Putinisms – fašisma mūsdienu veidols 10
Virsrakstā pausto atziņu pārliecinoši pamatojis ukraiņu žurnālists Dmitrijs Litvins apcerējumā “Apturēt fašismu”, kas publicēts interneta portālā www.lb.ua. Nelaime ir tā, raksta Litvins, ka “viens cilvēks, vārdā Putins, nolēmis, ka Ukrainas lietas ir viņa lietas”. Ja tas tā nebūtu, “mums tagad nenāktos dzīties pēc teroristiem un apbedīt desmitiem konfrontācijas upuru”.
Litvins uzsver: “Tas ir Führerprinzip. Vadoņa vārds, vadoņa lēmums – tas ir valsts sistēmas centrālais elements fašismā. Kā rīkosies vadonis, tā jārīkojas visai valstij, katram pilsonim (..) Cilvēks Krievijā tik lielā mērā ir pie varas, cik lielā mērā viņš ir tāds kā Putins.” Fašisms neesot iedomājams bez īpašas misijas, un Krievijas misija ir tradicionālo patieso vērtību aizstāvēšana pret “graujošiem elementiem”. Hitleram šāds elements bija “žīdisms”, Putinam – “amerikānisms”. Fašisms esot politika, kas pāraug reliģijā, tā nav racionāla parādība. Kad Putins reizi gadā rīko tā saucamo “tiešo līniju”, tad tas ir publikas kontakts ar dievību, raksta Litvins.
Viņš norāda, ka tagad “mums pretim stāv krievu fašistiskie iebrucēji (vācu fašistisko iebrucēju analogs t. s. Lielajā tēvijas karā.– F. G.). Mums ne tikai burtiski jāaizstāv pret viņiem mūsu zeme, bet arī jāaizstāvas pret viņu propagandu, pret viņu politisko ietekmi. Jo tā ir fašisma propaganda un ietekme,” rezumē autors un ilustrē savu rakstu ar izteiksmīgu un biedējošu fotomontāžu: kreisajā pusē ir Ņujorkas Brīvības statuja bez galvas, bet pa labi slejas Staļingradas “Māte Dzimtene” ar milzīgu zobenu vienā rokā un Brīvības statujas galvu – otrā.
Amerikāņu žurnālā “Foreign Policy” ar Maiklu Veisu sarunājas Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis (viņa dzīvesbiedre ir amerikāniete Anna Epelbauma – lieliskās grāmatas “The Gulag” autore). Sikorskis stingri atbalsta Ukrainas jauno valdību, kas nākusi pie varas 23. februārī, un, kad Maikls Veiss atgādina, ka Putina apbrīnotāju vidū izceļas britu labējās Neatkarības partijas līderis, Ungārijas “Jobbik”, Francijas Nacionālās frontes un Austrijas OFP vadītāji, Sikorskis atzīst: “Mēs esam ļoti nobažījušies par šo aliansi.” Tas, ka Putins varētu tikt uzmundrināts, jūtot šāda veida “Fašistiskās Internacionāles” atbalstu, varētu galu galā saliedēt (Eiropas) opozīciju pret viņu, liek saprast Polijas ārlietu ministrs.
NATO nebūt neizslēdz varbūtību, ka Ukraina nākotnē kļūtu par organizācijas dalībvalsti, teica NATO ģenerālsekretāra vietnieks Aleksandrs Veršbovs: “Mēs cienām Ukrainas izvēli – būt valstij ārpus blokiem… Mums jāatver durvis jaunām dalībvalstīm un vajag skaidri paust savu nostāju: neviens ārējs spēks nespēj nobloķēt iespējamu piesliešanos aliansei. Nevienam nav veto tiesību.” Šie vārdi nepārprotami adresēti Putinam…
Kamēr gan Ženēvā, gan Maskavā tiek gari un plaši spriests par Ukrainas “federalizācijas” nepieciešamību un neizbēgamību, kustības “Jugo–Vostok” (“Dienvidaustrumi”) līderis un nesenais Ukrainas prezidenta amata kandidāts Oļegs Carevs jau piedāvā jaunas valsts – Novorossijas – metu un pat ģerboni, precizējot, ka šajā jaunajā valstī varētu ietilpt Odesas, Nikolajevas, Hersonas, Zaporožjes, Doņeckas, Luganskas, Harkovas un Dņepropetrovskas apgabali. Un Ukraina tiktu nogriezta no jūras!
Noslēgumā – kas īsti pieveica Hitleru 1945. gadā, pēc bijušā Latvijas Saeimas deputāta (“PCTVL”) Valērija Buhvalova ieskatiem? Laikā, kad Ukrainas jaunā valdība atzīmēja 8. maiju, godinot visu Otrajā pasaules karā kritušo piemiņu, Valērijs Buhvalovs portālā www.rus.delfi.lv aicināja 9. maijā Pārdaugavā ar Georgija lentītēm apliecināt, ka karā uzvarēja un fašismu sakāva pareizticīgā krievu tauta (!) un šai dienā “mēs lepojamies ar savu krieviskumu (russkostj)”.
Interesanti! Un vai tad “nodevējs Vlasovs” ar savu ROA (Krievijas atbrīvošanas armiju) tāpat necīnījās pret Staļinu tās pašas “pareizticīgās krievu tautas” vārdā, un vai viņa vīri nenēsāja uz piedurknēm vairodziņu ar to pašu “Andreja karogu”, kas ik gadus redzams 9. maijā Pārdaugavas monstra pakājē?
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
