Uldis Šmits: Vai tiešām pazīstam Krieviju labāk par citiem? 7
Krievijas vadonis ir “novecojošs cilvēks, kurš grib palikt novecojošas sistēmas saimnieks”, ko mēs nevaram īpaši iespaidot, tomēr “mums jāmēģina paredzēt, kāda būs putinisma pēdējā fāze” – aptuveni tā nesen konferencē Vašingtonā izteicās franču politoloģe profesore Marija Mendrasa, ievērojama Krievijas ārpolitikas speciāliste. Viņas pieminētā nepieciešamība savlaicīgi paredzēt notikumu attīstību attiecās uz Rietumiem kopumā, taču domājams, ka sevišķi svarīgi tas ir Baltijas valstīm un pirmām kārtām Latvijai. Par Rīgas spējām šajā sakarā tomēr pastāv šaubas.
Mūsu politiķi gan vienmēr klāstījuši, ka pazīst Krieviju un visu bijušās PSRS telpu labāk par citiem. It kā pašsaprotami. Bet tādā gadījumā jāuzdod šķietami vienkāršs jautājums – ja pazīst, kāpēc izrādījāmies nesagatavoti, piemēram, valsts aizsardzības jomā? Īstas atbildes joprojām trūkst. Un, ja SAB agrākais vadītājs Jānis Kažociņš tagad apgalvo, ka informatīvais karš pret Latviju notiek jau kopš 2006. gada vai ka “zaļo cilvēciņu” scenārijs arī, iespējams, tika gatavots īstenošanai Latvijā varbūt ap 2018. – 2019. gadu, tad šo izteikumu gaismā Rīgas nesenā Austrumu politika un diplomātija sāk izskatīties diezgan dīvaini. Dažādām putinisma fāzēm mainoties, Rīgas politika palika gandrīz bez izmaiņām. Ko nevarētu teikt par Tallinu un Viļņu. Pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā izcēlās aprautas diskusijas par mūsu situācijai atbilstošu aizsardzības plānu esamību vai neesamību NATO ietvaros, taču Latvijas diplomātija veltīja neatslābstošus pūliņus un savus ierobežotos resursus tam, lai nodrošinātu Zatlera vizīti Krievijā. Dažiem pat radās ilūzija, ka tur īstais saimnieks ir “liberālais” Dmitrijs Medvedevs. Bet gadu iepriekš bija noritējušas “aizsardzības mācības” “Zapad – 2009” ar simulētu uzbrukumu Baltijas valstīm un preventīvu kodoltriecienu Varšavai. Turklāt Medvedevs ierosināja ar likumu paplašināt bruņoto spēku izmantošanas iespējas ārzemēs, piemēram, Krievijas pilsoņu aizsardzībai Baltijā. Notika strauja Krievijas militarizācija. Savukārt Latvijā maz kas tika vērtēts no valsts drošības viedokļa. Finanšu krīzes pārvarēšanas un īstermiņa izdevīguma vārdā ieviestā shēma – uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām –, kā stāstīja ieinteresēto nozaru pārstāvji, esot normāls ekonomikas stimulēšanas pasākums.
Var strīdēties, kad īsti iesākās tagadējā, klaji agresīvā putinisma fāze Krievijā, bet tā tika savlaicīgi gatavota, un daži priekšdarbi pat bija visai skaidri saskatāmi. Arī Kažociņa kunga piesauktais informatīvais karš, ko pie mums reizēm norakstīja uz Kremļa “retoriku” vai “maigo varu”. Lai šos priekšdarbus nemanītu, vajadzēja būt vai nu patoloģiski naivam, vai kaut kādā ziņā ieinteresētam tos neredzēt un klusēt. Negribētos piedēvēt Latvijas vadītājiem ne vienu, ne otru. Tomēr nākas secināt (pretēji bijušā SAB šefa intervijās dzirdētajam), ka valsts pagātnes pieredze viņiem nav diez ko palīdzējusi, un varbūt tas ir noticis tā iemesla dēļ, ka politiķi pakļāvās ietekmīgu aprindu prasībai vēsturi “nolikt malā”. Liekas, turpat bija nolikti pārpalikušo brīvdomīgo krievu analītiķu, kā arī zinošāko rietumnieku kā, piemēram, Edvards Lūkass apsvērumi un brīdinājumi, lai gan viņi pareģoja Putina rīcību ar visai lielu precizitāti. Arī Latvijai tas jādara un galvenais – jārīkojas pašai.
