Ņina Hruščova: Putiniskie režīmi Eiropas Savienībā 18
Autore: Ņina Hruščova, Ņujorkas universitātes Jaunās skolas starptautisko attiecību profesore
Polijas valdošās partijas vadītājs Jaroslavs Kačiņskis un Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans piekopj Putina stila autoritārismu.
Viena no skumjākajām ironijām sakarā ar 25. gadskārtu kopš Padomju Savienības sabrukuma ir tā, ka Ungārijā un Polijā, kas vienmēr bijušas visdumpīgākās no padomju impērijas sagrābtajām valstīm, tagad valda vīri, kas cenšas atveidot Krievijas prezidenta Vladimira Putina valdīšanas stilu. Arī viņi cenšas iznīdēt neatkarīgas demokrātiskās institūcijas un apspiest pilsoņu pamatbrīvības. Kā teikts parunā, mēs kļūstam par tiem, ko nīstam.
Nicinoši izturas pret likuma varu
Pēc komunisma krišanas Polija un Ungārija paziņoja, ka tās vairs nav Austrumeiropas valstis. Tās esot daļa no Viduseiropas vai pat Rietumeiropas līdzīgi Austrijai. Taču šodien tās piekopj Putina stila autoritārismu, pat tādā mērā, ka Eiropas Savienība varētu ieviest sankcijas pret tām. Šādi pārmetumi ir pilnībā pelnīti.
Poliju, ko šobrīd šķietami vada prezidents Andžejs Duda, faktiski kontrolē bijušais premjerministrs Jaroslavs Kačiņskis, labējās partijas “Likums un taisnīgums” (PiS) priekšsēdis. Kačiņskis ir dvīņubrālis bijušajam prezidentam Leham Kačiņskim, kurš gāja bojā aviokatastrofā pie Smoļenskas Krievijā 2010. gadā, dodoties uz ceremoniju, lai godinātu Katiņas slaktiņā 1940. gadā padomijas nogalināto poļu piemiņu. Lai gan aviokatastrofa tika atzīta par negadījumu, PiS to dēvē par Kremļa sazvērestības rezultātu – paranoiska apsūdzība, kas ir vēl dīvaināka, ņemot vērā Kačiņska acīmredzamo apņēmību atdarināt Putina uzvedību.
Gan Kačiņskis, gan Putins nicinoši izturas pret likuma varu. Krievijā manipulācija ar režīma pretinieku tiesas prāvām ir viena no Kremļa iecienītākajām taktiskajām metodēm. Starp šķietamajiem ienaidniekiem ir bijušais naftas firmas “Yukos” vadītājs Mihails Hodorkovskis, kurš apšaubīja Putina atbilstību prezidenta amatam; pretkorupcijas advokāts Aleksejs Navaļnijs, kurš pētīja Putina bagātības izcelsmi; un pankroka grupa “Pussy Riot”, kas izsmēja Krievijas pareizticīgo baznīcu, kuras sekotāji ir Putina galvenais elektorāts. Pagājušajā nedēļā paraugprāvā Ukrainas helikoptera pilotei Nadijai Savčenko tika piespriests 22 gadu cietumsods, izmantojot viltotus pierādījumus, ka viņa esot saistīta ar divu Krievijas žurnālistu nāvi konfliktā Austrumukrainā.
Ierobežo preses brīvību
Polijas valdība ir atcēlusi trīs jaunu Konstitucionālās tiesas tiesnešu nozīmēšanu, ko bija veikusi iepriekšējā valdība, kuru vadīja partija “Pilsoniskā platforma”. Valdība ir atņēmusi tiesai rīcībspēju, liedzot tiesnešiem apšaubīt likumu atbilstību konstitūcijai vai izvērtēt izpildvaras lēmumus bez parlamenta apstiprinājuma. Izmantojot īpatnību Polijas tieslietu sistēmā, varas iestādes atsakās publicēt dažus Konstitucionālās tiesas lēmumus. Šāda rīcība atņem pilnvaras tiesai, jo nepublicētiem lēmumiem nav oficiāla likuma statusa. Polijas valdība arī rīkojas pēc Kremļa parauga, atbildot uz pilsoniskā protesta kustību pret šādu darbību. Polijas valdība ir nosodījusi šādu kustību kā antipatriotisku un ārzemju interešu vadītu, bet kustības līderis, datorspeciālists Mateušs Kijovskis ir izpelnījies Kačiņska personisku kritiku. Mediji ir vēl viena joma, kur Kačiņskis ceļ Kremli Vislas krastā. Krievijā 2000. gados Putina valdība atņēma neatkarīgos TV kanālus NTV un ORT to īpašniekiem Vladimiram Gusinskim un Borisam Berezovskim, kurus Putins uzskatīja par ienaidniekiem. Polijas jaunā administrācija nesen pieņēma līdzīgus likumus, kas ļauj valdībai iecelt televīzijas kanālu vadītājus, tā nodrošinot raidsabiedrību politisko uzticamību.
Labāks stāvoklis nav Ungārijā, kur Viktors Orbans virza valsti prom no liberālisma kopš 2010. gada, kad viņš otro reizi stājās premjerministra amatā. Viņš ķērās pie darba gandrīz nekavējoties, veicot izmaiņas konstitūcijā, lai nostiprinātu savas partijas “Fidesz” varu un ierobežotu Konstitucionālās tiesas neatkarību. Tālāk, tāpat kā Putins un Kačiņskis, Orbans īstenoja kontroli pār medijiem, pieņemot likumus, kas ļauj noteikt to saturu un vērst sankcijas pret medijiem, kā arī izsniegt raidīšanas atļaujas varai tīkamām raidstacijām. Šie likumi nodrošina priekšroku partijas “Fidesz” kampaņas reklāmām, ierobežojot opozīcijas reklāmas stendu izvietošanu un nevalstisko organizāciju aicinājumus. Pirms vēlēšanām sauklis “Tikai “Fidesz”!” ar smīnošu Orbana portretu tika izvietots uz piecus metrus augstiem mastiem visā valstī.
Veido “suverēnu diktatūru”
Protams, “nācijas tēva” dievināšana nav nekas jauns valstīs ar neliberālām valdībām.
Līdzīgi plakāti ar Vladimira Ļeņina un Leonīda Brežņeva portretiem kādreiz rēgojās ceļmalās Padomju Savienībā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Rumānijā gar ceļiem bija izvietoti slavinājumi komunistu vadoņa Nikolajes Čaušesku tikumiem. Lai gan Putina portreti šodien nav Krievijas ceļu malās, viņš ir neiztrūkstošs personāžs nacionālajā televīzijā. Un Staļina, Putina režīma garīgā krusttēva, portreti dažviet pavīd ceļu malās. Putina valdīšanas agrīnajā posmā viņš ierosināja veidot režīmu, kas balstās uz “suverēno demokrātiju”, apgalvojot, ka Krievijai vajadzīga “īpaša sistēma”, lai aizstāvētos pret daudzajiem ienaidniekiem kā pašmājās, tā ārzemēs.
Kačiņskim un Orbanam ir līdzīga nostāja, izliekoties nemanām ironiju vārda “suverēns” lietošanā, jo šis apzīmējums parasti tiek attiecināts uz monarhu, nevis demokrātisku līderi. Patiešām, Putina radītais režīms, ko atveido Kačiņskis un Orbans, drīzāk atgādina “suverēnu diktatūru”.
Eiropas Savienībai veidot attiecības ar Krieviju, kas pēdējā laikā cenšas uzdot sevi kā Rietumu likteņa noteicēju, būs diezgan grūti. Tagad ES ir jāpievēršas antidemokrātiskajiem Putina atveidotājiem savās rindās, laikā, kad Eiropas vienotība ir apdraudēta daudzās jomās. (Viens svarīgs piemērs ir gaidāmais referendums Britānijā par (ne) palikšanu ES.) Jautājums ir par to, vai ES īstenos brīdinājumus ieviest politiskas un ekonomiskas sankcijas pret Poliju un Ungāriju, vai turpinās, vienotības labad, izvairīties vērsties pret topošajiem neliberālajiem režīmiem valstīs, kas reiz bija pēcpadomju cerības bākas.
© Project Syndicate
Tulkoja Valdis Bērziņš
