Putina un Obamas darījums uz Ukrainas rēķina? 4
Analītiķis Andrejs Ilarionovs, Krievijas prezidenta Vladimira Putina bijušais padomnieks ekonomikas jomā, kurš vīlies Kremļa politikā un kļuvis par Putina režīma asu kritiķi, paziņojis, ka pēdējo mēnešu notikumi liecina, ka 12. maijā Sočos, kur ASV valsts sekretārs Džons Kerijs tikās ar Krievijas prezidentu Putinu un ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, ticis noslēgts darījums, kas atgādinot bēdīgi pazīstamo Minhenes vienošanos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.
Minhenes atbalss Sočos
Kā savā tīmekļa vietnē secina Ilarionovs, ASV prezidents Baraks Obama un Krievijas prezidents Putins vienojušies, ka Krievija atbalstīs Ameriku sarunās ar Irānu un Sīriju, bet ASV atbalstīs Krieviju Ukrainas jautājumā, turklāt darījums veikts bez Ukrainas dalības un uz Ukrainas rēķina. Sarunās Sočos galvenā tēma bija Minskas-2 vienošanās īstenošana. Krimu Kerijs pat nepieminēja, lai gan divas dienas iepriekš Maskavā sarunā ar Krievijas prezidentu Putinu Vācijas kanclere Angela Merkele bija uzsvērusi Krimas noziedzīgo un nelikumīgo aneksiju. Kerijs vienojās ar Lavrovu izveidot “Soču–Minhenes formātu” sarunām starp ASV valsts sekretāra vietnieci Nulandi un Krievijas ārlietu ministra vietnieku Karasinu bez Ukrainas piedalīšanās, atzīmē Ilarionovs. Krievijas analītiķis par šāda darījuma gatavošanu bija brīdinājis jau pēdējos 16 mēnešus, bet notikumu gaitu paātrināja Kerija vizīte Sočos, ziņo tīmekļa izdevums “Gordonua”. Ilarionova ieskatā Ukrainas prezidents Petro Porošenko jau izpildījis Putina prasību pirmo punktu: ir izdarītas izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, piešķirot autonomijas tiesības okupētajām teritorijām Doņeckas un Luhanskas apgabalā. Kijevai atzīstot Austrumukrainas okupēto teritoriju īpašo statusu valsts konstitūcijā un pat nepieminot Krimas aneksiju, notiek piekāpšanās Krievijas agresijai.
Putina zvans “iedvesmo” Obamu
28. jūnijā Putina un Obamas tālruņa sarunā tika detalizēts Sočos apspriestais darījums, kura centrā ir Minskas-2 vienošanās īstenošana un Irānas kodolsarunu pabeigšana. 14. jūlijā beidzot tika parakstīta vienošanās ar Irānu par tās kodolprogrammas ierobežošanas noteikumiem, ko prezidents Obama bija izvirzījis kā ASV ārpolitikas prioritāti. Intervijā laikrakstā “The New York Times”, atbildot uz jautājumu, vai Krievijas prezidents Putins palīdzēja vai kavēja panākt vienošanos ar Irānu, Obama teica: “Krievija palīdzēja šajā lietā. Atklāti sakot, es nebiju pārliecināts, zinot par nopietnajām domstarpībām, kādas mums tagad ir ar Krieviju par Ukrainu, vai tas izdosies. Putins un Krievijas valdība to noformēja tādā veidā, kas pārsteidza mani. Mēs nebūtu panākuši šo vienošanos, ja ne Krievijas vēlme sadarboties ar mums un citām P5+1 valstīm (ANO Drošības padomes piecas pastāvīgās locekles: ASV, Britānija, Francija, Krievija, Ķīna un Vācija), uzstājot uz stingru vienošanos.” Obama piebilda, ka viņu “iedvesmojis” Putina tālruņa zvans jūnija beigās, kad Krievijas prezidents vēlējies apspriest stāvokli Sīrijā. ASV prezidenta ieskatā Kremlis ir apjautis, ka tā ilggadēji atbalstītais Asada režīms zaudē kontroli pār arvien plašākām teritorijām džihādistu kaujiniekiem un var tikt gāzts. “Tas dod mums iespēju nopietnai sarunai ar Maskavu,” teica Obama.
Nediplomātiski jautājumi Nulandei
Vēl 30. jūnijā Ukrainas prezidenta Petro Porošenko parlamentam iesniegtajā konstitūcijas projektā nebija formulējuma par īpašu statusu Doņeckas un Luhanskas apgabala okupētajām teritorijām. 14. jūlijā pēc vairāk nekā desmit gadu sarunām Vīnē tika parakstīta vienošanās par Irānas kodolprogrammas ierobežošanas noteikumiem, Krievijai ejot kopsolī ar sarunu partneriem. 15. jūlijā Kijevā ieradās ASV valsts sekretāra vietniece Nulande, kura pēdējos gados apmeklējusi Ukrainu jau vienpadsmit reizes. Viņa tikās ar Ukrainas vadošajiem politiķiem un bija parlamenta sēžu zālē, kad likumdevēji pieņēma konstitūcijas labojumus par valsts decentralizāciju, paredzot Doņeckas un Luhanskas apgabala okupētajām teritorijām īpašu statusu. Preses konferencē Kijevā 17. jūlijā Nulande apstiprināja ASV nelokāmo atbalstu Ukrainai tās ceļā uz demokrātiju, veicot ekonomiskas reformas un iznīdējot korupciju, teikts ASV vēstniecības tīmekļa vietnē. Amerikāņu diplomāte kā apvainojošu uzņēma jautājumu, vai ASV nav bijušas iesaistītas diplomātiskā darījumā ar Krieviju, lai panāktu Maskavas piekrišanu līgumam ar Irānu. “ASV nemēdz tirgoties ar politisku atbalstu tās starptautiskajās attiecībās,” teica Nulande. Viņasprāt, Krievija piekrita līgumam ar Irānu, jo Krievijas interesēs bija nodrošināties, lai Irāna netiek pie kodolieročiem.
Viņa atzina, ka ASV ved smagas un grūtas sarunas ar Krieviju par Ukrainu: “Mēs esam skaidri paziņojuši, ka sagaidām, lai ne tikai Ukraina, bet arī Krievija pildītu saistības, ko paredz Minskas vienošanās, tajā skaitā pienākumu nodrošināt pilnīgu uguns pārtraukšanu, visu ķīlnieku apmaiņu, visa bruņojuma un ārvalstu karavīru izvešanu un robežkontroles nodošanu Ukrainai, kā vienojās Minskā. Mēs darbojamies, ne tikai atbalstot Ukrainas gatavošanos Minskas grupas apspriedēm, bet es arī cenšos strādāt ar Krievijas ārlietu ministra vietnieku Grigoriju Karasinu, lai gādātu, ka arī Krievijas puse ievēro savas saistības.” Runājot par Ukrainas parlamenta pieņemto likumprojektu par īpašu statusu Doņeckas un Luhanskas apgabala okupētajām teritorijām, Nulande paziņoja, ka to paredz Minskas vienošanās, ko parakstījusi Ukraina, cerot uz mieru un tās teritorijas atgūšanu valsts austrumos. “Ir cerība, ka, izpildot Ukrainas saistības saskaņā ar Minskas vienošanos, kur iekļauts arī šis punkts, uz to ar attiecīgiem soļiem atbildēs arī atbildīgie Doņeckā un Luhanskā un tie, kas viņus atbalsta Maskavā. Tas dod jums ļoti spēcīgu pamatojumu teikt, ka jūsu saistības tiek pildītas, un jautāt, ko dara otra puse,” apgalvoja ASV valsts sekretāra vietniece. Nulandei tika uzdots vēl viens nediplomātisks jautājums: par ASV un ES izdarīto spiedienu pret Ukrainu, lai panāktu Minskas vienošanās pildīšanu. Viņasprāt, pārliecinošais atbalsts decentralizācijas likumprojektam balsojumā Ukrainas parlamentā apstiprina sabiedrības viedokli, ka decentralizācija ir otrā svarīgākā tēma aiz korupcijas, kas nodarbina Ukrainas cilvēkus neatkarīgi no viņu dzīvesvietas. Tas bija svarīgs solis, lai atbrīvotu Ukrainu no pagātnes struktūrām un tuvinātu Eiropai. “Vai mēs gribam, lai Ukraina izpilda visas Minskas vienošanās saistības, ko tā uzņēmusies?” retoriski jautāja Nulande, atbildot apstiprinoši: “Mēs gribam to tāpēc, lai otrai pusei nebūtu attaisnojumu vardarbības atjaunošanai. Nebūtu iegansta lauzt vienošanos. Ka Ukraina dara savu darbu. Tagad laiks otrai pusei paveikt savējo.”
Rietumi atkratās no Ukrainas kara
Ukrainas parlamenta spīkera vietniece Oksana Sirojida dienu pirms 15. jūlijā paredzētā balsojuma par konstitūcijas labojumiem, kas paredz Doņeckas un Luhanskas apgabala okupētajām teritorijām īpašu statusu, rakstīja savā tīmekļa vietnē, ka izmaiņas konstitūcijā Ukrainai uzspieda Rietumi. “Tiek veikts milzīgs spiediens uz tautas deputātiem no starptautiskās kopienas puses, lai “Doņeckas tautas republika” un “Luhanskas tautas republika” iegūtu īpašu statusu mūsu konstitūcijā. To argumentē ar nepieciešamību “apliecināt Minskas vienošanās īstenošanu”.” Sirojida un vēl virkne Ukrainas likumdevēju to novērtējuši kā nodevību. “Kam un kas mums jāapliecina?” viņi jautā. “Kremlim? Putinam? Vai tad visa civilizētā pasaule tāpat neredz, kas īstenībā ir agresors un kas pārkāpj visas starptautisko tiesību normas un vienošanās?
Vai kāds tic, ka šis “apliecinājums” apturēs Kremli? Kāpēc pasaule tā grib mums tagad uzspiest piešķirt “īpašu statusu” “DTR” un “LTR”? Tikai tāpēc, lai tas pārstātu būt “karš”, par ko jāatbild arī tām valstīm, kas garantēja Ukrainai teritoriālu veselumu saskaņā ar Budapeštas memorandu. Pasaule grib, lai tas kļūtu par “iekšēju konfliktu”, jo ir nogurusi un grib tikt vaļā no šīs ārkārtīgi neērtās tēmas. Un Kremlis sapņo, lai visai pasaulei tas kļūtu par “Ukrainas krīzi”, jo jau sākotnēji uzspiež pasaulei stāstu par to, ka austrumos nav Krievijas karaspēka, nav algotņu, nav čečenu, nav “Gradu” un “Buku” (raķešu iekārtas). Ir tikai pulciņš “ogļraču” un “traktoristu”, kurus “Kijeva nedzird”. Un vēl Kremlis grib, lai tieši šie “neesošie” Krievijas karavīri un algotņi sava “īpašā statusa” dēļ saņemtu pielaidi Ukrainas politiskajā procesā, iespēju ietekmēt ārpolitiku un saņemt finansējumu no valsts budžeta uz ukraiņu tautas rēķina.”
Ukrainas parlamenta deputātu grupas paziņojumā uzsvērts, ka spiediens uz Ukrainu, lai panāktu izmaiņas valsts konstitūcijā, ir ukraiņu tautas pašnoteikšanās tiesību noliegšana. Jebkāds īpašs statuss Donbasam konstitūcijā nozīmētu Krievijas karaspēka un algotņu leģitimāciju Ukrainas teritorijā. Viņu integrācija Ukrainas politikā nozīmētu ne tikai eiropeiskās perspektīvas galu Ukrainai, tā būtu Kremļa plāna uzvara un Ukrainas valsts gals. “Vai tad nav skaidri redzams, ka vīriem, kas karoja un karo Ukrainas austrumos, tām ģimenēm, kuru piederīgie krituši no Krievijas karavīru un algotņu rokas, ukraiņiem, kas ilgāk par gadu atbalsta armiju un viens otru drausmīgā pretestībā agresijai un okupācijai, atzīt “DTR” un LTR” īpašo statusu nozīmē valsts nodevību un ukraiņu tautas nodevību?” teikts Ukrainas parlamentāriešu grupas paziņojumā.
ASV un Krievija tuvojas kopējai pieejai Ukrainas jautājumā?
Ilarionovs atzīmē, ka Ukrainas prezidents Porošenko jau izpildījis Krievijas prezidenta Putina prasību pirmo punktu, izdarot izmaiņas Ukrainas konstitūcijā un piešķirot autonomijas tiesības okupētajām teritorijām Doņeckas un Luhanskas apgabalā. Putina sarakstā ir vēl četras prasības Ukrainai: likuma pieņemšana par virknes personu amnestiju “Doņeckas un Luhanskas republikās”, likuma par Donbasa īpašo statusu īstenošana, likuma pieņemšana par pašvaldību vēlēšanu rīkošanu 18. oktobrī un 1. novembrī Doņeckas un Luhanskas apgabala vairākos rajonos (okupētajās teritorijās) un šo teritoriju ekonomiskās blokādes atcelšana. Ilarionovs nešaubās, ka visas Putina prasības tiks izpildītas. 15. jūlijā, dienu pēc Irānas kodolvienošanās parakstīšanas Vīnē, ASV prezidents Obama piezvanīja Krievijas prezidentam Putinam. Sarunas pieraksts Kremļa tīmekļa vietnē ieturēts klasiskā padomju stilā: “Abi līderi augstu novērtēja Vīnes sarunu rezultātus, kas atbilst starptautiskās sabiedrības interesēm, un uzsvēra Krievijas un ASV dialoga svarīgumu drošības un stabilitātes nodrošināšanā pasaulē.”
Putins pat atzīmēja, ka Irānas sarunās rezultāts tika panākts, pateicoties ASV vadošajai lomai. Daži to varētu uzskatīt par jaunas lapas atvēršanu Krievijas un ASV attiecībās. Amerikāņu analītiķa Pola Goubla ieskatā tas ir tieši tas, ko vēlas Putins, – izkļūt no stūra, kur viņš pats sevi iedzinis, iebrūkot Ukrainā. Krievijas prezidents cer rast savas nostājas jaunu izpratni Vašingtonā, bet, ja tā notiks, nāksies ciest citām valstīm, pirmām kārtām Ukrainai, uzskata Ilarionovs, norādot uz viedokli, ko tīmeklī ievietojis Sergejs Markovs, bijušais KGB darbinieks, kas ir tuvs Putina režīmam. “Kā jau gaidīts, Putina un Obamas saruna noritēja pozitīvā gaisotnē. Viņi apsveica viens otru ar Irānas vienošanos. Tagad radusies kompromisa iespēja. Ir svarīgi, lai ASV izbeidz Putina izolācijas un demonizācijas politiku,” raksta Markovs.
Obama uzslavēja Putinu par palīdzību vienošanās panākšanā ar Irānu, bet Putins nekad neko nedara par velti, raksta aģentūras “Bloomberg” apskatnieks Leonīds Beršidskis. Viņš apšauba, vai noticis atklāts darījums, taču piekrīt, ka ASV un Krievija sāk tuvoties kopējai pieejai Ukrainas jautājumā. Viņaprāt, Vašingtona vēlas stabilitāti Ukrainā, bet Kremlis zaudē interesi par konfliktu, ko pats izraisījis, un drīzāk pārietu no karadarbības uz slēptām politiskām destabilizācijas metodēm.
FAKTI
12. maijā Sočos ASV valsts sekretārs Džons Kerijs tiekas ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un ārlietu ministru Sergeju Lavrovu.
14. – 17. maijā ASV valsts sekretāra vietniece Viktorija Nulande apmeklē Kijevu un Maskavu.
19. maijā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Grigorijs Karasins paziņo par “Normandijas formāta” sarunu alternatīvu – “Soču formātu” (Nulande–Karasins).
17. jūnijā Putins paziņo par Krievijas piecām prasībām Ukrainai.
20. jūnijā Krievijas prezidenta administrācijas vadītājs Sergejs Ivanovs uzslavē Keriju, uzsver ASV lomu, atzīmē “Normandijas formāta” trauslumu un slavē “Soču formātu”.
28. jūnijā Putins zvana Obamam, lai precizētu detaļas darījumā, kas iepriekš apspriests ar Keriju Sočos.
30. jūnijā Ukrainas parlamentā iesniegts likumprojekts par konstitūcijas grozījumiem, kurā nav paredzēts īpašs statuss pagaidu okupētajām teritorijām Doņeckas un Luhanskas apgabalā.
14. jūlijā Vīnē tiek parakstīta vienošanās par Irānas kodolprogrammu. Obama pateicas Putinam par palīdzību vienošanās panākšanā.
14. jūlijā Ukrainas parlamenta deputātu grupa paziņo, ka uz tautas deputātiem izdarīts spiediens, lai piešķirtu īpašu statusu Doņeckas un Luhanskas apgabala okupētajām teritorijām.
15. jūlijā Ukrainas prezidents Petro Porošenko iesniedz parlamentā jaunu projektu par konstitūcijas grozījumiem, kur paredzēts īpašs statuss Doņeckas un Luhanskas “tautas republikām”.
15. – 17. jūlijā Kijevā uzturas ASV valsts sekretāra vietniece Nulande, kuras klātbūtnē Ukrainas parlaments pieņem konstitūcijas grozījumus, kas paredz īpašu statusu okupētajām teritorijām Doņeckas un Luhanskas apgabalā.
15. jūlijā Obama zvana Putinam, abiem līderiem paužot gandarījumu par sadarbību Irānas kodolvienošanās parakstīšanā un izsakot cerību uz kopēja darba turpināšanu citu aktuālu starptautisku problēmu risināšanā.
