Putina sūtnis. Biogrāfija norāda uz īpašām saiknēm ar prezidentu 7
Latvijas ārlietu ministrs atturējās izteikt komentārus par iespējamo jauno Krievijas vēstnieku Latvijā Jevgeņiju Lukjanovu, norādot, ka jāievēro zināma diplomātiskā procedūra – oficiāli Latvijai jaunā vēstnieka uzvārds vēl pat nav paziņots, lai gan presē šī informācija jau bija publicēta. Politologs Kārlis Daukšts tikmēr jau izteicis pieņēmumu: “Lukjanovs būs tas cilvēks, kurš mēģinās savienot Krievijas impēriskās intereses ar saistībām pret Eiropu kopumā. Es domāju, ka viņš šeit ierodas kā viens no spēcīgākajiem Putina ideoloģijas pārstāvjiem Baltijas valstīs.” (LETA)
Par politisko orientāciju nav šaubu
Protams, Lukjanova līdzšinējais amats – Drošības padomes sekretāra vietnieks – vien būtu pietiekams iemesls šādam secinājumam. Putina idejiskie oponenti šādos posteņos nenonāk. Drošības padomi vada pats Krievijas prezidents, tas skaitās konsultatīvs orgāns, lai gan drīzāk varētu teikt – tas palīdz leģitimizēt Putina lēmumus, jo Krievijas prezidentam ļoti patīk, ka viss izskatās atbilstoši kādiem iedomātiem rituāliem. Drošības padomē ietilpst visu nozīmīgāko valsts iestāžu vadītāji – abu parlamenta palātu priekšsēdētāji, premjers, aizsardzības, ārlietu un iekšlietu ministri, specdienestu vadītāji un citas augstas amatpersonas. Padomes sekretārs ir Nikolajs Patruševs, kas Krievijas elitē pieder pie tā sauktās spēka frakcijas (“siloviki”) un nereti izcēlies ar agresīviem paziņojumiem. Sekretāra vietnieks J. Lukjanovs uz priekšnieku fona gan bijis diezgan nemanāms, bet izteikumi, kas atrodami plašsaziņas līdzekļos, iederas kopējā stilistiskā – pārmetumi ASV un NATO, līdzjūtīgi ironiskas piezīmes par Eiropu un norādes uz Krievijas pieaugošo varenību.
Jāatzīmē, ka šoreiz Krievijas izvēle, kādu personu virzīt darbam vēstniecībā Latvijā, atšķiras no iepriekšējās reizes, kad par sūtni kļuva Aleksandrs Vešņakovs. Viņš iepriekš bija Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs, un aizkulisēs tika runāts, ka ticis atstādināts no amata, jo ne pārāk centīgi pildījis Kremļa rīkojumus “pareizā” vēlēšanu organizācijā. Vēstnieka amats Vešņakovam, kurš iepriekš nebija nodarbojies ar diplomātiju, bija kā tāda godpilna trimda. Sākotnēji vēstnieks centās ievērot diplomātijas standartus, vēlāk kļuva politiski vaļīgāks, piemēram, netieši uzslavējot Latvijas pilsoņus par “pareizu izvēli”, Rīgas domes vēlēšanās atbalstot “Saskaņu”. Pēdējā laikā, iespējams, jūtot, ka pēc astoņiem gadiem vēstnieka amatā drīz dzīvē gaidāmas pārmaiņas, Vešņakovs atļāvās no diplomātijas viedokļa arvien huligāniskākus gājienus – ziedu nolikšanu pie kara noziedznieka Vasilija Kononova kapa, aicinājumu Krievijas “tautiešu” organizācijām Latvijā “nepadoties spiedienam” un “turpināt cīņu”, dažādus pārmetumus Latvijas presei un politiķiem… Nonāca līdz tam, ka Vešņakovs tika izsaukts uz pārrunām Latvijas Ārlietu ministrijā. Visticamāk, Vešņakovs tobrīd jau zināja, ka drīz dosies atpakaļ uz Maskavu. Starp citu, interesanti, ka viņa pēctecis Krievijas Centrālajā vēlēšanu komisijā Vladimirs Čurovs arī nesen tika atbrīvots no amata un pārcelts darbā Krievijas Ārlietu ministrijā, tomēr uz Latviju viņa ceļš nevedīs.
