Franks Gordons: Putina rūpesti un draudi 0
Kur tas laiks, kad Kremļa propagandas leksikā iezīmējās “Krievu pavasaris”, kad izsauciens “Krim naš” (“Krima ir mūsu”) ļaužu mutē skanēja kā kādreiz citur “Sieg heil” un kad Krievijas prezidenta Vladimira Putina reitings sasniedza 86 procentus?
Pēc pieciem gadiem nav vairs ne pēdas no tā laika eiforijas, Putina reitings noslīdējis līdz ļodzīgiem 60 procentiem, un jaunā realitāte atspoguļojas “nacionālā līdera” 15. gadskārtējā uzrunā Federālajai sapulcei (abām Krievijas Federācijas parlamenta palātām).
Šoreiz savas uzrunas lauvas tiesu Vladimirs Vladimirovičs veltīja sasāpējušām sociālajām problēmām.
Viņš bažīgi konstatēja, ka mirstība vēl arvien pārsniedz dzimstību, ka “tauta sarūk”, un mudināja darīt visu, lai risinātu demogrāfijas problēmu.
Putina uzrunā ņirbēja skaitļi, finanšu fineses. Viņš lūkoja pierādīt, ka par spīti sankcijām ekonomika, kaut lēnītiņām, tomēr atspirgst. Kā zināms, Krievijas tautu pamatīgi satraucis paredzētais pensijas vecuma paaugstinājums. Putins nojautis šos, var teikt, pazemes grūdienus, un viņa uzrunā pēkšņi parādījās jauns jēdziens: sociālais kontrakts!
Kas tas tāds? Putins skaidro: valsts palīdz cilvēkam iekārtoties darbā, palīdz celt savu kvalifikāciju, piešķir līdzekļus piemājas saimniecībai, palīdz dibināt kādu nelielu (!) biznesu (“ņeboļšoje sobstvennoje ģelo”; vārds “bizness” ir tabu). Vārdu sakot, Putins atklājis, ka valstij jārūpējas par cilvēku. Ka tauta nemierā, ka viņa reitings slīd uz leju, to viņš apzinās…
Pie reizes te jāatgādina, ka Putinam ir arī citi rūpesti, kas nav atspoguļoti viņa garajā uzrunā. Tīmeklī parādījies Krievijas Valsts padomes (senāta) delegācijas ziņojums no Kazaņas, no kura izriet, ka Tatarstānas “elite” aktivizējas un izplata savu ietekmi arī citur Krievijas Federācijā: Maskavā, Urālos, Ziemeļkaukāzā.
Un šīs agresīvās “tatāru elites” mērķis esot izcīnīt Tatarstānai tādu pašu statusu kā Čečenijai, kas faktiski Kadirova vadībā kļuvusi par valstisku veidojumu, kurš tikai formāli ietilpst Krievijas Federācijā. Portālā openDemocracy.org publicēts plašs Jūlijas Abibikas raksts, no kura izriet, ka Doņeckas un Luhanskas pašpasludinātās “tautas republikas” kļuvušas par kriminālu elementu pūžņiem, kur vietējie “prezidenti” un “ministri” šauj viens uz otru vai tiek nošauti.
Tur valda haoss, un Putina ideologs Sokurovs, kam uzticēta pārraudzība pār Donbasa separātistiem, tik tikko tiek galā ar šo uzdevumu.
Taču pāriesim no Putina rūpestiem pie Putina draudiem. Tāpat kā pagājušā gada uzrunā viņš arī šoreiz (tikai koncentrētākā un niknākā veidā) plātās ar saviem brīnumieročiem.
Turpinās smagas, vienreizēji jaudīgas starpkontinentālas raķetes “Sarmat” testi, sērijveidā tiek ražots komplekss “Avangard”, lidmašīnas “MiG-31” tiek apgādātas ar virsskaņas kompleksu “Kinžal”. Jau šogad kompleksi “Peresvet” sākšot “kaujas dežūru”. Un tad Putins nāk klajā ar pārsteigumu: virsskaņas raķetes “Cirkon” – tās lidojuma ātrums desmitkārt pārsniedzot skaņas ātrumu – distance ir pāri par 1000 kilometriem, tā izšaujama no sērijveidā ražotām zemūdenēm.
Ja vajadzēs, uzsvēris Putins, “Krievija būs spiesta ražot un izvērst tādus bruņojuma veidus, kurus pielietos (..) arī attiecībā uz teritorijām, kur atrodas centri, kas pieņem lēmumus lietot mūs apdraudošus raķešu kompleksus”. Analītiķi tūdaļ atšifrēja – runa ir par Balto namu un Pentagonu. Vladimirs Vladimirovičs laikam tomēr drusku nervozē.
