Māris Antonevičs: Putina režīmam savi “gorbunovi”? 7
Savulaik bieži saņēmu e-pastu no biedrības (jeb kā tā pati sevi dēvēja – “mediju kluba”) “Format A4”, kas reklamēja savu kārtējo pasākumu ar kāda Krievijas žurnālista vai rakstnieka līdzdalību. Intereses pēc vairākas reizes apmeklēju šīs uzstāšanās, kas parasti notika tolaik vēl remontu nepieredzējušās viesnīcas “Rīga” konferenču zālē. Par viesu pazīstamību melots nebija, lielākoties atbraucēji tiešām bija kaimiņvalstī aktīvi un redzami ļaudis. Tomēr drīz radās aizdomas (vēlāk pārliecība), ka ir veikta īpaša atlase un uz Rīgu tiek sūtīti tādi cilvēki, kuriem jānes konkrēts vēstījums Latvijas publikai (pārsvarā, protams, krievvalodīgajai, taču varbūt noder arī latviešu noskaņojuma veidošanai). Starp viņiem bija, piemēram, rakstnieks Vladimirs Medinskis, kuru drīz vien novērtēja arī Kremlī, ieceļot par kultūras ministru. Protams, šajos priekšlasījumos neiztika arī bez Latvijas pieminēšanas – citreiz pieklājīgāk, citreiz nekaunīgāk skanēja dažādas kritiskas piezīmes par to, kas te nav pareizi, piemēram, mūsu izpratne par vēsturi.
Iespējams, lai saprastu Krievijā dominējošo noskaņojumu, nav slikti ik pa laikam dzirdēt arī kādu impēriski noskaņotu publicistu, taču, ja tādi ir gandrīz visi aicinātie, tad te vairs nav runa par vārda brīvību, bet propagandu. Jo tiek atsijāti tie, kas varētu kritizēt Putinu vai arī izteikt atzinīgus vērtējumus par Rietumiem. (Un te vēl jāatzīmē, ka tas viss notika vēl pirms 2014. gada notikumiem Ukrainā, pēc tam Krievijā sākās ekonomiskā krīze un arī “projekts” nozuda. “Tikai sakritība?” – kā indīgi mēdz jautāt viens slavens Maskavas propagandists.)
Šos specifiskos pasākumus atcerējos, kad sestdien interneta tiešraidē klausījos diskusijas no Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB), kur notika tā sauktās Atvērtās bibliotēkas diskusija, uz kuru bija ieradušies vairāki pazīstami Krievijas žurnālisti un literāti. Tostarp tajā piedalījās arī namatēvs – LNB direktors Andris Vilks. Un te varēja dzirdēt pavisam citu Krieviju. Patiesībā, ne tikai Krieviju, jo, piemēram, tādi diskutētāji kā rakstnieki Ludmila Uļickaja un Boriss Hersonskis savā sarunā, analizējot procesus sabiedrībā, aizgāja tālu ārpus valstu robežām. Ironiskākais, ka šis pasākums Rīgā nokļuvis nevis apzināti (kā “Format A4” pasākumi), bet drīzāk nejauši, jo Krievijas varai kļuvis nevēlams. Faktiski – devies trimdā.
Taču jāpiemin viena interesanta atziņa, kuru diskusijā, velkot paralēles ar Latviju, izteica radio “Eho Moskvi” vadītājs Aleksejs Vendiktovs. Proti, mēs nemaz nevaram iedomāties, cik daudz Krievijā ir tādu kā “jūsu Gorbunovs” – tie, kas šodien izskatās uzticīgi Putina režīmam, bet nelielos politiskos satricinājumos un sabiedriskā noskaņojuma maiņā izrādīsies pavisam savādāk domājoši – demokrātiski, uz Rietumiem orientēti u. tml. Kas zina…
