Māris Antonevičs: Putina reformas – vai vajag satraukties? 1
Krievijas prezidenta Vladimira Putina izziņotās konstitucionālās reformas tiek realizētas lielā steigā – jau tajā pašā dienā pēc publiskā ziņojuma atkāpusies valdība un iecelts jauns premjers, drīz pēc tam atcelts ģenerālprokurors, jau tiek skatīti atbilstoši likumi parlamentā. Šis process neparedz diskusijas.
Pareizāk sakot, diskutēt var, bet tas neko nemaina – viss jau izlemts.
Tāpēc opozīcijas aprindās šīs izmaiņas jau tagad skarbi sauc par apvērsumu. Tikmēr ārpus Krievijas lielā mērā interesē tikai viens jautājums – kā Putins izkārtos sev varas saglabāšanu pēc 2024. gada, kad beidzas viņa prezidenta pilnvaru termiņš?
Patiesībā jau šis jautājums paliek neatbildēts. Skaidrs ir tikai tas, ka Putins prom netaisās un laikam jau arī neplāno atkārtot 2008. gada variantu, kad tika veikta tā sauktā rokāde – Putins uz četriem gadiem apmainījās ar premjeru Dmitriju Medvedevu, bet vēlāk atgriezās iepriekšējos amatos.
Eksperti vērtē, ka šoreiz tiek gatavota daudz sarežģītāka kombinācija un speciāli Putinam tikšot radīts jauns amats, kas arī ir galvenais iecerēto reformu mērķis.
Tas būšot īpašas Valsts padomes vadītājs. Padome idejiski stāvēs vēl virs prezidenta, premjera un parlamenta, kuru starpā vara arī tikšot pārdalīta.
Tomēr kā šis sadalījums izpaudīsies realitātē, pagaidām īstas skaidrības nav, vienīgi minējums, ka tas varētu būt kaut kas aptuveni līdzīgs Irānai, kur it kā ir prezidents un parlaments, bet vara un teikšana faktiski ir islāma garīdzniecības augstāko amatpersonu rokās. Tā ir pārvaldes forma, ko politikas zinātnē dēvē par teokrātiju, un Irāna bieži tiek saukta par “ajatollu režīmu”.
Protams, Putina gadījumā leģitimitātei nebūtu reliģisks raksturs, drīzāk to varētu dēvēt par neformālu elites vienošanos.
Tomēr arī to vajag kaut kā juridiski sakārtot. Saistībā ar to parādījušies dažādi minējumi par līdzšinējā valdības vadītāja Medvedeva likteni. Viņam pēc atkāpšanās piešķirts jauns amats – Nacionālas drošības padomes vadītāja vietnieks. Vai tas ir pazeminājums?
Tik droši nevar teikt, jo padomi vada pats prezidents Putins un ir versija, ka šo neformāli varētu uzskatīt par viceprezidenta līmeņa amatu.
Nacionālā padome nodarbojas ar ārpolitikas un drošības jautājumiem, un Putinam varētu būt interese, lai viņam tuvs cilvēks, kuram nākotnē tiks iedalīta lielāka atbildība, vairāk specializējas tieši šajos jautājumos, nevis mokās ar ekonomiskajām problēmām.
No otras puses, konstitūcija paredz (un šajā ziņā izmaiņas pagaidām nav plānotas), ka otrā amatpersona valstī, kas vajadzības gadījumā aizvieto prezidentu, ir premjers. Tātad vara Medvedevam tomēr netiek piešķirta. Arī viņa zemais reitings un tēls sabiedrībā liek apšaubīt, ka Medvedevs atkal tiks virzīts priekšplānā. Tiesa, tam nemaz neatbilst arī jaunais valdības vadītājs Mihails Mišustins – tipisks tehnokrāts, kura tēlam pat nācās piešķirt cilvēciskākus vaibstus, izliekot publiskajā telpā stāstiņus, ka viņš, piemēram, rakstot dzeju.
Visi šie paziņojumi varētu būt laba ziņa Baltkrievijai, apliecinot, ka Putina varas saglabāšanai netiks īstenots plāns ar šīs valsts aneksiju, par ko iepriekš tika daudz runāts. Vismaz pagaidām ne.
Lai gan… Starp pieteiktajām pārmaiņām ir kāds jaunums, kas rada bažas par Krievijas nākotnes politiku.
Kā uzsvēris Putins, starptautiskās normas būšot otršķirīgas attiecībā pret Krievijas likumiem. Jā, Krievija jau agrāk rupji pārkāpusi starptautiskos līgumus, piemēram, anektējot Krimu, taču paralēli tam notika taisnošanās un mēģinājumi “ielocīt” šo jautājumu kaut kādos vismaz teorētiskos starptautisko tiesību rāmjos. Pēc izmaiņām tas vairs nebūšot vajadzīgs.
Tāpēc, piemēram, politikas zinātnes profesors Valērijs Solovejs iesaka Krievijas kaimiņvalstīm būt vērīgām un gatavoties arī sliktākiem scenārijiem.
Turklāt ne tikai Baltkrievijai, bet arī Ukrainai un Baltijas valstīm. “Tas jau sen iecerēts. Lielā mērā tā ir ģeopolitiskā revanša ideja. Atcerieties, Vladimirs Vladimirovičs teica, ka PSRS sabrukums ir 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Viņš grib paņemt vēsturisku revanšu. Viņš ar šo ideju ir pārņemts vismaz kopš 2009. gada un pamazām, soli pa solim, tai tuvojas.” Profesora ieteikums – sekot līdzi Krievijas propagandai un, ja tā Baltijas virzienā kļūst agresīvāka, gatavoties, ka kaut kas notiks.
Krievijas politisko pārkārtojumu dēļ gan tagad nevajadzētu krist panikā, tomēr vērot tos vajadzētu pietiekami uzmanīgi
