Franks Gordons: Putina problēma: kā izstrēbt paša savārīto putru 18
Gods un slava Kanādai! Iedzīvotāju skaita ziņā (35 miljoni) tā ir pati mazākā no Lielā septiņnieka (G7) dalībvalstīm, bet tās premjerministrs Stīvens Harpers viskonsekventāk stājas pretim Putina Krievijas pašreizējai lienošajai un glūnošajai agresijai. Intervijā amerikāņu TV kanālam CNBS Harpers uzsvēra, ka Putinam Rietumu vērtības ir svešas, “viņam nav vietas pie šī galda (G7 valstu sanāksmē) un viņam tur nav jāatgriežas”.
Putins gan nepalika parādā, un Baltijas jūrā krievu karakuģi, kas bāzējas Pilavā pie Kaļiņingradas (bij. Kēnigsbergas), uzkrītošā veidā “pavadīja” Kanādas kara flotes korveti “HMCS Fredericton”, uz kura atradās Stīvens Harpers, kurš vēlējās novērot NATO jūras spēku mācības pie Polijas ziemeļu krastiem.
[wrapintext][/wrapintext]
Var manīt, ka Vladimirs Putins gan rietumvalstu sankciju, gan samudžinātās Donbasa situācijas dēļ nervozē, un bijušais Putina padomnieks Andrejs Illarionovs neizslēdz varbūtību, ka pret Putinu briest t. s. ģenerāļu kluba sazvērestība, kuras priekšgalā esot Krievijas prezidenta administrācijas vadītājs Sergejs Ivanovs. Illarionovs norāda uz Ivanova interviju Kremļa propagandas ruporam “Russia Today”, kurā par uzticamiem un nekorumpētiem nosaukti četri vīri: aizsardzības ministrs Šoigu, ārlietu ministrs Lavrovs, Federālā drošības dienesta vadītājs Bortņikovs un prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Patruševs. “Es par viņiem galvoju,” teica Ivanovs. Un Illarionovs secina, ka faktiskā vara Krievijā sāk nonākt Ivanova rokās. Illarionovs pieļauj šādu scenāriju: Ivanovs, Bortņikovs, Patruševs pierunāšot Putinu pakāpeniski atteikties no pilnvarām, uzturēties galvenokārt savā Gelendžikas pilī pie Melnās jūras, pildīt formāli “tēvišķīga padomu devēja un mentora” funkcijas, kamēr faktiskā vara pāriešot minēto piecu vīru rokās ar Ivanovu priekšgalā.
Varbūt tas nav pilnīgi no gaisa grābts, jo daudz kas liecina, ka Putins nonācis sprukās, nezinot, kā izstrēbt paša savārīto putru.
Lielas rūpes viņam sagādā pirms gada paša izlolotās “tautas republikas” Doņeckā un Luhanskā, kur pēc Krimas aneksijas ar Kremļa svētību un ideoloģisko atbalstu “izkūņojās” t. s. Jaunkrievijas plāns, kas paredzēja atraut no Ukrainas ne tikai Donbasu, bet plašu joslu, kas galu galā sasniegtu Odesu un nogrieztu Ukrainu no Melnās jūras. 2014. gada jūnijā Putins, klātesot sabiedroto Normandijas desanta 70. gadskārtas svinībās, bija spiests rietumvalstu līderu stingrās nostājas priekšā pazemināt toni un iegrožot apetīti, un divu mokpilnu Minskas maratonsarunu rezultātā viņam neatlika nekas cits kā atzīt Doņeckas un Luhanskas novadu teritoriālo piederību Ukrainai, kuras prezidents Petro Porošenko gan apsolīja šiem novadiem piešķirt īpašu statusu, bet tikai Ukrainas konstitūcijas ietvaros.
Tagad abu “tautas republiku” līderi piekrīt šādam risinājumam, bet ar diviem noteikumiem: ka šo abu prokremlisko veidojumu “prezidenti” paliktu savos amatos un ka Ukraina “nekad” nekļūs par NATO dalībvalsti. Visai nekaunīgas prasības…
Lietišķa un nopietna situācijas analīze lasāma “The New York Times” slejinieka Adriana Karatņicka rakstā “Putin’s Warlords Slip Out of Control” (“Putina kareivji izslīd no kontroles”). Vedot savu “slepeno” karu Ukrainas austrumos, Putins noslēdzis līgumu ar sātanu, raksta Karatņickis, jo tur rosās “warlords” (tādi kā privātu armiju barveži) algotņi un kriminālnoziedznieki. Ukrainas austrumos izveidojusies kleptokrātija (zagļu vara) un Maskavai arvien grūtāk kontrolēt notikumu gaitu. Tur karo kriminālnoziedznieki, sabiedrības pabiras, labējie ekstrēmisti no Krievijas, tostarp kazaki, un klaiņojoši krievu algotņi, kas karojuši Čečenijā, Dienvidosetijā, Piedņestrā. Viņus atbalsta Krievijas armijas regulāras un speciālas vienības. Abās “tautas republikās” plaukst ieroču, narkotisko vielu un alkohola tirdzniecība.
Adriana Karatņicka rakstā īpaši norādīts, ka Krievijas drošības dienests nobažījies par nekontrolējamo situāciju Donbasā un tiek “turēts aizdomās” par vairāku vietējo barvežu likvidāciju: 23. maijā, piemēram, “novākts” kāda Luhanskas bataljona komandieris Aleksejs Mozgovojs, kurš pārmetis abu “tautas republiku” vadītājiem “nodevīgo atteikšanos” no “Jaunkrievijas projekta”.
Putins nokļuvis neapskaužamā stāvoklī. Viņam nav skaidrības par turpmāko ceļu, kontrole izslīd no rokām ne tikai Donbasā, un par zināmu apjukumu liecina arī plaši izvērstā gatavošanās Aleksandra Solžeņicina simtgadei, līdz kurai vēl palikuši trīs gadi. No vienas puses, Solžeņicina “Gulaga arhipelāgs” ir obligāta mācību viela Krievijas skolās, bet, no otras puses, Putins joprojām skumst par PSRS sabrukumu, kuru Solžeņicins tik ļoti vēlējās steidzināt.
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
