Putina pēdējā “sarkanā līnija”. Kas slēpjas aiz Kremļa draudiem? 232
12. septembrī Krievijas diktators Vladimirs Putins mēģināja iezīmēt vēl vienu no savām slavenajām “sarkanajām līnijām”, brīdinot Rietumu līderus, ka jebkurš lēmums atļaut Ukrainai izmantot tāla darbības rādiusa raķetes Krievijas teritorijā novedīs pie tā, ka NATO “sāks karu” ar Krieviju.
“Tas nozīmētu, ka NATO, ASV, Eiropas valstis ir karā ar Krieviju,” viņš sacīja, solot pieņemt “atbilstošus lēmumus”.
Šajos jaunākajos draudos ir viena acīmredzama problēma: Ukraina jau izmanto minētos ieročus, lai uzbruktu okupētajiem reģioniem, kurus Putins uzskata par Krievijas reģioniem, neizraisot nekādu eskalāciju, nemaz nerunājot par karu starp Krieviju un NATO, New voice raksta “Atlantic Council” zinātniskais līdzstrādnieks Pīters Dikinsons.
Putina izteikumi izskanēja laikā, kad arvien biežāk tiek runāts par to, ka Ukrainas sabiedrotie, iespējams, plāno atcelt pretrunīgi vērtētos ierobežojumus Rietumu tāldarbības ieroču izmantošanai, kas patlaban neļauj uzbrukt militāriem mērķiem Krievijas Federācijas teritorijā.
ASV, Lielbritānija un Francija ir nodrošinājušas Ukrainu ar tālas darbības rādiusa raķetēm, bet līdz šim Kijiva nav varējusi tās izmantot Krievijas teritorijā.
Tomēr parādās arvien vairāk pazīmju, ka Rietumu līderi ir gatavi pārskatīt savu nostāju un dot Ukrainai “zaļo gaismu” šo ieroču izmantošanā pa militāriem mērķiem Krievijas teritorijā.
Draudot ar Trešo pasaules karu, Putins acīmredzami cenšas iebiedēt Rietumus un pārliecināt Ukrainas sabiedrotos, ka būtu saprātīgi saglabāt esošo aizliegumu triecieniem Krievijas teritorijā.
Taču viņa mēģinājumi pasniegt šo jautājumu kā izšķirošu pavērsienu grauj viņa paša vārgā reakcija uz Ukrainas regulārajiem triecieniem ar Rietumu tālas darbības rādiusa raķetēm tādās vietās kā Krima, kuru Putins jau sen uzskata par Krievijas daļu.
“Ja Ukrainas triecieni Krievijas teritorijā patiešām būtu Maskavas “sarkanā līnija”, kāpēc viņš nav reaģējis uz iepriekšējiem uzbrukumiem?” Dikinsons jautā.
viņš norāda, ka problēma slēpjas Krievijas vadības darbību un paziņojumu nekonsekvencē. No vienas puses, Putins un viņa tuvākie atbalstītāji uzstāj, ka Krima un okupētās Doneckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjas daļas ir neatņemama Krievijas sastāvdaļa, bet no otras puses, viņi neveic atbilstošus atbildes pasākumus to aizsardzībai.
Putins ir publiski lielījies ar saviem Ukrainas “iekarojumiem” un salīdzinājis savu iebrukumu ar Krievijas impērisko ekspansiju cara Pētera I laikā 18. gadsimtā.
2024. gada jūnijā Putins paziņoja, ka, lai panāktu pamieru un sāktu miera sarunas, Ukrainas armijai pilnībā jāatkāpjas no visiem četriem daļēji okupētajiem reģioniem un jānodod tie Krievijai.
“Spriežot pēc Putina jaunākās “sarkanās līnijas”, šķiet, ka arī viņš vēl nav pilnībā pielāgojies jaunajām teritoriālajām realitātēm, par kurām iestājas viņa paša propagandisti,” secina Dikinsons.
Lai gan Putins publiski uzstāj, ka visi pieci anektētie Ukrainas reģioni ir oficiāli kļuvuši par Krievijas Federācijas daļu, viņš acīmredzot nesteidzas tiem piešķirt tādu pašu aizsardzības līmeni kā citiem Krievijas reģioniem.
Šī nav pirmā reize, kad Krievija brīdina par gaidāmo karu ar NATO. Gluži pretēji, Kremļa amatpersonas un Krievijas propagandisti iebrukumu Ukrainā bieži raksturo kā karu pret Rietumiem, regulāri apgalvojot, ka cīnās pret NATO.
Nereti arī Putina “sarkanās līnijas” šķiet aizdomīgi elastīgas. Ukrainas sabiedrotie jau vairākkārt ir pārkāpuši šīs līnijas, pakāpeniski paplašinot militāro palīdzību Kijivai, taču tas nav novedis pie nopietnas konflikta eskalācijas, par kuru Krievija brīdināja.
Ukrainas armija 2024. gada augustā pārkāpa “sarkanāko” no visām Kremļa “sarkanajām līnijām”, iebrūkot pašā Krievijā. Tā vietā, lai izpildītu savus daudzos draudus, Putins reaģēja, noniecinot Ukrainas iebrukumu un pirmo Krievijas teritorijas okupāciju kopš Otrā pasaules kara attēlojot tikai kā “provokāciju”.
Tagad ir skaidrs, ka Putina “sarkanās līnijas” ir tikai blefs, kura mērķis ir iebiedēt Rietumus un izolēt Ukrainu.
Ja Rietumu līderi pārvarēs bailes no iespējamās eskalācijas, viņi atklās, ka Krievija patiesībā nav gatava pilnvērtīgam konfliktam ar NATO un Putina pozīcijas nav tik stipras, kā viņš cenšas tās attēlot, eksperts uzsver.
