Latišenko: Putina neierobežotā mobilizācija – krīzes priekšvēstnesis 32
Arnis Latišenko, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada 24. februārī Krievija uzsāka plaša mēroga atklātu agresiju pret Ukrainu cerībā to ieņemt pāris dienās. Jau septiņus mēnešus vēlāk, ciešot sakāves Ukrainas bruņoto spēku pretuzbrukuma rezultātā, 21. septembrī Vladimirs Putins izsludināja pavēli (ukazu) par tā saukto daļējo mobilizāciju Krievijā.
Lai arī mobilizācija tiek dēvēta par daļēju, Putina pavēles saturs neliecina par šīs mobilizācijas daļēju raksturu. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu iestudētajā intervijā pēc Putina uzrunas tautai minēja, ka plānotais mobilizēto skaits būs 300 tūkstoši.
Putina pavēles 7. punkts, kas it kā satur informāciju par mobilizējamo personu skaitu, ir noslepenots. Pēc ziņu portāla “Meduza”, balstoties uz avotiem Krievijas federālajās ministrijās ziņotā, patiesais mobilizēto skaits ir plānots lielāks un varētu sasniegt pat 1,2 miljonus.
Līdz ar to Kremlim ir brīvas rokas mobilizēt tik daudz “lielgabalu gaļas”, cik tam būs nepieciešams, vai arī tik daudz, cik Krievijas iedzīvotājus spēs notvert. Vienlaikus mobilizācijas uzsākšana liecina par Kremļa iemītnieku izmisuma stāvokli, ņemot vērā, ka šāds akts ir gan politiski bīstams Putina režīmam, gan arī tā īstenošana ir apgrūtinoša.
Politiska problēma
Putins maksimāli novilcināja lēmumu pieņemšanu par mobilizācijas izsludināšanu, saprotot, ka šāds lēmums būs nepopulārs, kaut arī uz to aktīvi kopš kara sākuma aicināja tā sauktā Krievijas radikālā “patriotu” daļa, piemēram, terorists un kara noziedznieks FSB aģents Igors Girkins. Karš Krievijas iedzīvotājiem acumirklī pārvērtās no mitoloģiski apvīta, eiforiju izraisoša propagandas attēla par sūru realitāti. Mobilizācijas uzsākšana tūlītēji atspoguļojās arī Putina reitingos un Krievijas sabiedrības attieksmē. Mobilizēto personu līķu masu plūsma no Ukrainas uz Krieviju tikai tagad sākas.
Pēc Levadas centra aptauju datiem, atbalsts Putinam salīdzinājumā ar augustu septembrī nokritās no 83% uz 77%, bet nepiekrišana Krievijas prezidenta politikai pieauga no 15% līdz 21%. Bažas par Ukrainas karu, salīdzinot ar augustu, septembrī pieauga no 74% līdz 88%, savukārt atbalsts tā sauktajai Krievijas speciālajai operācijai Ukrainā nokritās no 76% uz 72%. Uzskats, ka karš Ukrainā Krievijai norit pozitīvi, salīdzinot ar maiju, septembrī ir nokrities no 73% uz 53%.
Mobilizācijas izziņošana Krievijā pamatā izraisīja tādas sajūtas kā bailes (47%), šoku (23%) un dusmas (13%), savukārt lepnumu par Krieviju izjuta tikai 23% respondentu. Turklāt atbalstu Putina agresijai un mobilizācijai pamatā pauž personas, kas vecākas par 55 gadiem, proti, tās personas, kuras pamatā nav pakļautas mobilizācijas riskam un kuras tiek uzskatītas par Putina galveno “elektorātu”.
Bailes un negatīva reakcija attiecībā uz mobilizāciju Krievijā atspoguļojās ne tikai aptaujās, bet arī sabiedrības rīcībā. Nekavējoties pēc Putina veiktās mobilizācijas izsludināšanas vīrieši Krievijā sāka pamest valsti, izveidojot rindas lidostās, kā arī pie Kazahstānas, Mongolijas un Gruzijas robežas.
Pēc “Forbes” aplēsēm, balstoties uz avotiem Krievijas federālajās struktūrās, kopš mobilizācijas sākuma Krieviju varētu būt pametuši ap 700 tūkstošiem vai pat vienam miljonam personu. Jāņem vērā, ka mobilizētās un emigrējušās personas pamatā ir vīrieši darbspējīgā vecumā. Attiecīgi darbaspēka izņemšana no tirgus kritiski ietekmēs Krievijas iekšējo patēriņu un uzņēmējdarbības kapacitāti, kas vēl jo vairāk saasinās tuvojošos sociāli ekonomisko krīzi, ko jau pakāpeniski izraisa rietumvalstu noteiktās sankcijas un starptautisko kompāniju aiziešana no Krievijas.
Loģistiska problēma
Krievijas armijā pastāv hibrīdmodelis, kas ietver uz vienu gadu obligātajā dienestā iesauktās personas (tā sauktos “sročņikus”), un profesionālo armiju, kas pēc obligātā dienesta turpina dienestu uz līguma pamata (tā sauktos “kontraktņikus”). Jāpiebilst, ka tieši Krievijas profesionālā armija kopā ar labāko militāro tehniku ir tā, ko Ukrainas armija jau ir praktiski iznīcinājusi.
Teorētiskais potenciālais cilvēkresurss, ko Kremlis var mobilizēt karam, ir 25 miljoni cilvēku, kā apgalvo Sergejs Šoigu. Pēc ASV bāzētās domnīcas “Institute for the Study of War” aplēsēm, faktiskās Krievijas mobilizācijas rezerves ir apmēram divi miljoni personu “uz papīra” – bijušie “sročņiki” un “kontraktņiki”, turklāt to militārā kvalitāte tiek vērtēta kā apšaubāma. Tikai apmēram 10% no rezervistiem ir izgājuši atkārtotas apmācības kvalifikācijas uzturēšanai.
Krievijas mobilizācijas sistēmas spējas vienlaikus sagatavot un apgādāt iesauktos karavīrus, pēc aplēsēm, nepārsniedz 65–67 tūkstošus rezervistu. Neskatoties uz Krievijas informācijas sfērā izplatītajām ziņām par vismaz 200 tūkstošiem jau mobilizēto personu, kas ir gatavas karadarbībai, pēc Ukrainas informācijas telpas aizsardzības projekta grupas “Informācijas pretestība” apkopotās informācijas, kopējais mobilizēto skaits uz septembra sākumu ir bijis 91,2 tūkstoši cilvēku.
Krievijas aizsardzības politikas uzsvars uz profesionālā dienesta attīstību kopš 2008. gada finanšu krīzes un aizsardzības ministra Anatolija Serdjukova reformām noveda pie pakāpeniskas mobilizācijas sistēmas degradācijas, ko vēl vairāk pasliktināja apjomīgā korupcija armijā. Šīs degradācijas sekas var pilnā apmērā novērot tagad, kaut vai pēc plašām mobilizēto sūdzībām un tiešsaistē izvietotajiem video par iztrūkstošu ekipējumu, kas mobilizētajiem patstāvīgi jāiegādājas mazumtirdzniecībā, un bēdīgo kazarmu stāvokli.
Kā atklājās, Krievijas armijā iztrūkst 1,5 miljoni uzskaitē esošo rezervistiem paredzēto militārās uniformas vienību. Minēto strukturālo problēmu ātra atrisināšana Krievijas armijā ir maz ticama, un tas draud noslāpēt mobilizācijas tempu un Krievijas spējas laikus sagatavot pietiekamus spēkus, kas varētu ietekmēt situāciju karalaukā.
Noslēgumā
Mobilizācija Krievijā nav ietekmējusi Ukrainas apņēmību un cīņassparu. Pēc Ukrainas bruņoto spēku komandiera ģenerāļa Valērija Zalužnija vārdiem – Ukraina sagrāva Krievijas profesionālo armiju, sagraus arī amatieru armiju. Mobilizācija Krievijā, neskatoties uz Krievijas militārā un civilā valsts aparāta neefektivitāti, paredzami paildzinās karu un prasīs arvien vairāk Ukrainas civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvību. Tā arī prasīs daudzu slikti sagatavotu un demoralizētu Krievijas mobilizēto dzīvības, kam tagad nāksies stāties pretim labi sagatavotai, bruņotai un karadarbību pieredzējušai Ukrainas armijai.
Vienlaikus minētie faktori ievada neparedzamu politisko procesu Krievijā. Putins izmanto mobilizāciju kā pēdējās cerības iespēju, lai izvairītos no sakāves karā, neskatoties uz politisko cenu, ko tā prasīs.
Mobilizēto personu upuri paredzami vēl vairāk iedragās Krievijas sabiedrības ticību, kas pagaidām vēl ir noturīga, šim karam un attiecīgi arī Putina režīmam. Pieaugot upuru skaitam un neapmierinātībai Krievijas sabiedrībā, ieroču izsniegšanas turpināšana Krievijas iedzīvotājiem var kļūt par apdraudējumu Kremlim un potenciāli var novest pie iekšpolitiskas krīzes, kādu Krievija vēl nav pieredzējusi kopš pilsoņu kara.
