Māris Niklass: Putina meli un puspatiesības 11
Māris Niklass, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas Federācijas prezidents 21. februāra vakarā parakstīja dekrētu par t.s. Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto “tautas republiku atzīšanu”, tādējādi pārkāpjot 2015. gada Minskas vienošanos. Uzdeva Ārlietu ministrijai vest sarunas ar republikām par līguma slēgšanu, savukārt aizsardzības ministram – nodrošināt miera uzturēšanu tajās. Cilvēkiem, kuri zina Latvijas vēsturi, šīs rīcības atgādina 1939. un 1940. gada notikumus Latvijā, tikai tad starptautisko tiesību subjekts bija PSRS, tagad Krievija.
Pēc dekrētu parakstīšanas Putins TV teica stundu ilgu uzrunu, kuras laikā tika runātas puspatiesības un arī meli. Kopumā runas teksts atbilda tām nostādnēm, kuras Putins bija paudis savās esejās pagājušā gada augustā. Pirmā aplamība, ka pie Ukrainas tapšanas vainojams proletariāta vadonis Ļeņins, kurš izveidojis Ukrainas republiku un tajā “iespiedis” Donbasu. Patiesības labad jāatgādina, ka ukraiņi savu nacionālo valsti pasludināja 1917. gada 20. novembrī, kad lēmumu par tās izveidi pieņēma Ukrainas Augstākā rada, nodibinot Ukrainas Tautas republiku (UTR). Pēc dažām nedēļām radu pameta boļševiku frakcija, un tā paša gada 25. decembrī Harkovā sasauca strādnieku, zemnieku un zaldātu kongresu, kurš nodibināja Ukrainas padomju republiku. Jaunveidojumu 1918. gada sākumā atzina Padomju Krievija. Tiesa, vēlāk tai nācās no Ukrainas izvest sarkano armiju. To noteica Brestļitovskas miera līgums, uz kura ir arī Ukrainas Tautas republikas pārstāvja paraksts. UTR pat piedalījās Parīzes miera konferencē. Pateicoties Polijas nodevīgajai rīcībai (lai iegūtu Rietumukrainu), UTR no pasaules kartes pazuda. Emigrācijā nacionālās valsts valdība pastāvēja līdz pat 1991. gada beigām, kad tā savas pilnvaras nodeva suverenitāti ieguvušajai Ukrainas republikai.
Runā daudz tika apsūdzēta komunistu iekārta. Kā galveno iemeslu PSRS izjukšanā minot kompartijas 1989. jūlija plēnumu, kurā tika atzīta nacionālo savienoto republiku tiesības uz suverenitāti, kultūru un valodu. Daudz tika runāts par ļauno nacionālismu, kas Ukrainu novedis pie 2014. gada “nacionālistu valsts apvērsuma”. Ukraiņi gan to sauc par Pašcieņas revolūciju (Maidanu). Tā patrieca Janukoviča varu, kura atļāvās apšaut apmēram 100 mierīgos protestētājus.
Protams, daudzi vārdi tika veltīti “necilvēciskajam režīmam”, kurš neļauj lietot krievu valodu, kura daudziem ir dzimtā. Netika aizmirsta arī pareizticīgo vajāšana, ka ukraiņu nacionālisti grib saraut saites ar Maskavas patriarhiju.
Socioloģiskie pētījumi rāda, ka 63% ukraiņu vēlas savas valsts dalību NATO. Es šo iedzīvotāju daļu pieskaitītu pie Ukrainas patriotiem. Jautājums, ko kara gadījumā darīs pārējie iedzīvotāji, kuriem būs vienaldzīgs valsts liktenis? Daļa noteikti dosies emigrācijā. Latvijas valsts plāno uzņemt aptuveni 10 000 bēgļu. Jautājums – cik no šiem būs lojāli mītnes zemei? Kādu pilsonību bēgļi pieņems? Vai šeit neveidosies jauns konflikta perēklis? Vai impēriskajiem spēkiem nebūs pamata teikt, ka tiek apspiesti Krievijas pilsoņi? Patlaban Krievija veiksmīgi izmanto savu pilsoņu aizstāvības kārti.
Putina rīcībā racionāla kodola nav. Varu vienīgi atsaukties uz kāda Krievijas žurnālista pausto, ka Vladimirs Vladimirovičs grib ieiet Krievijas vēsturē kā Gorbačova un Jeļcina kļūdu labotājs.
