Māris Antonevičs: Putins liek likmes uz “vecajiem zirgiem” jeb politiķiem, kas ir bijuši viņa redzeslokā gadu desmitiem 19
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms gada, uzsākot karu Ukrainā, Putins nepārprotami deklarēja savu mērķi – varas maiņa Kijivā. Novākt “huntu” – kā to astoņus gadus nemainīgi bija apsaukājusi Kremļa propaganda un Krievijas amatpersonas, neskatoties uz to, ka šajā laikā Ukrainā bija notikušas vairākas brīvas vēlēšanas – sīvā politiskā konkurencē nomainījies gan prezidents, gan lielākā daļa parlamenta.
“Mēs neesam agresīvi pret Ukrainas tautu, bet pret huntu, kas ir pie varas Kijevā,” kara pirmajā dienā 24. februārī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes sēdē paziņoja Krievijas vēstnieks ANO Vasīlijs Ņebenzja. Putinam acīmredzot nebija tik svarīgi, vai Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un citi vadošie ukraiņu politiķi tiek nogalināti, sagūstīti vai arī aizbēg uz ārzemēm (lai gan daži avoti vēlāk teikuši, ka viena no iecerēm bijusi sarīkot paraugprāvu, kur viņiem tiktu izvirzītas dažādas absurdas apsūdzības par Donbasā īstenoto “genocīdu”), galvenais, lai kontrole nonāk Krievijas rokās un tiek iecelta paklausīga marionešu valdība.
Tālāk visu varētu regulēt kā ar tālvadības pulti – kuru podziņu gribi, to nospied, un viss notiek. Turklāt Kremlī acīmredzot valdīja pārliecība, ka vairākums ukraiņu šādu kārtību labprāt pieņems, kā to parādīja arī Putina 25. februāra īpašais aicinājums Ukrainas armijai: “Ņemiet varu savās rokās – liekas, ka mums ar jums būs vieglāk vienoties.” Tagad varētu ironiski pasmīnēt, cik tālu šīs iedomas bija no realitātes, ja vien par tām netiktu maksāta tik augsta cena.
Taču te uzreiz rodas jautājums – ja viss tiešām būtu noticis pēc Putina plāna un viņam rastos iespēja iecelt savu marionešu valdību Kijivā, kas tad to veidotu?
Par to ir bijušas dažādas versijas, tomēr skaidri iezīmējas kāda tendence – Putins liek likmes uz “vecajiem zirgiem” jeb politiķiem, kas ir bijuši viņa redzeslokā gadu desmitiem.
Viņi var būt daudzkārt izgāzušies un tautā nicināti, varbūt pat likuši Putinam vilties, taču Kremlī viņi joprojām tiek uzskatīti par drošāku izvēli nekā kādi jaunie prokrieviskie aktīvisti, kas aizrautīgi cenšas sevi parādīt.
Janvāra izskaņā Krievijas laikrakstā “Izvestija” parādījās kāds raksts, kas daudzus pārsteidza. Pareizāk sakot, nevis pats raksts ar nosaukumu “Ukraiņu sindroms. Pašreizējās militārās pretstāves anatomija” – tāda veida materiālu Krievijas medijos ir pilns –, bet tā autors – bijušais Ukrainas politikas smagsvars, oligarhs, mediju magnāts Viktors Medvedčuks.
Par “Putina kūmu” dēvētā ilggadējā Maskavas interešu aizstāvja Medvedčuka tēls šķietami uz visiem laikiem izgaisa pagājušā gada 12. aprīlī, kad Ukrainas drošības dienests SBU publicēja foto, kurā viņš redzams rokudzelžos – sašļucis, izspūris un nobijies. Tomēr pat viņa bijušie sabiedrotie kādreiz tik ietekmīgajam politiķim publiski neizrādīja nekādu līdzjūtību, no sērijas: “Kas tas vispār tāds ir?” Vienīgā, kas izmisīgi cīnījās par Medvedčuka atbrīvošanu, bija viņa dzīvesbiedre Oksana Marčenko.
Kijivas piedāvājums apmainīt Medvedčuku pret “Azov” pulka karavīriem sākotnēji tika uztverts ar skepsi – kāpēc gan Putinam viņš vairs būtu vajadzīgs?
Vēl vairāk – varēja rasties priekšstats, ka Krievijas valdnieks varētu būt diezgan īgns uz savu kādreizējo sabiedroto, kas palīdzējis radīt aplamu iespaidu par sabiedrības noskaņojumu Ukrainā, ļaujot noticēt, ka iecerētais karagājiens būs viegla pastaiga. Lai gan vēlāk pieminētā apmaiņa tomēr notika, kā politiķi Medvedčuku visi jau, šķiet, bija norakstījuši. Un te pēkšņi viņš uzrodas ar vērienīgu, acīmredzot Kremlī akceptētu rakstu, kurā ne vien piebalso Putina pasaules skatījumam, bet arī dod nepārprotamu mājienu par savu lomu Krievijas nākotnes plānos.
Līdzīgi kā jau iepriekš Putins, arī Medvedčuks pārmet Rietumiem, ka tie negribējuši sadarboties ar Krieviju kā līdzīgs ar līdzīgu, bet pēc Aukstā kara beigām izturējušies pret to kā zaudētāju. Viņš tāpat cenšas interpretēt vēsturi, lai it kā pierādītu, ka Ukraina nekad nav bijusi patstāvīga, bet 1991. gadā neatkarību esot ieguvusi “pēc vienošanās ar Maskavu”.
Turklāt tā jau sen būtu “beigusies ar ekonomisko krahu, ja ne krievvalodīgie attīstītie dienvidaustrumu reģioni”. “
Antikrieviskais noskaņojums neko, izņemot bēdas un nabadzību, Ukrainai nav nesis,” apgalvo “Putina kūms”, žēlojoties, ka no Ukrainas ilgstoši mēģināts veidot “antiKrieviju” un pārsvaru politikā ar dažādu viltību palīdzību guvusi “kara partija”, savukārt tie, kas vēloties mieru, pēc Rietumu norādēm esot iebiedēti un represēti. Tikai pašās raksta beigās top skaidrs, ar kādu nolūku tas vispār rakstīts.
“Varbūt ukraiņiem, lai glābtu savu valsti, jāsāk būvēt savu demokrātiju un pilsonisko dialogu bez ārvalstu kuratoriem… (..) Tas nozīmē, ka jāveido politiska kustība no tiem, kas nav atteikušies no savas pārliecības pat nāves baiļu un cietuma priekšā, no tiem, kas nevēlas, lai viņu valsts kļūtu par vietu ģeopolitisko attiecību kārtošanai.” Tulkojums – Medvedčuks te piesakās veidot kaut ko līdzīgu prokrieviskai “trimdas valdībai”, un tas, ka šis raksts tiek publicēts vadošā Krievijas laikrakstā, rāda, ka Kremlis to atbalsta vai vismaz nenoraida.
To, ka Krievija jau gandrīz gadu Ukrainā ved brutālu, asiņainu karu un kā tas ir mainījis gan ukraiņu sabiedrību, gan situāciju visā pasaulē, no šī raksta neuzzināt. Tas pieminēts it kā garāmejot – kā kaut kāds maznozīmīgs konflikts. Ļoti iespējams, ka Medvedčukam tas arī nav svarīgi – loģiski, ka atpakaļceļa uz Ukrainu viņam nav, savukārt Krievijā viņš uz kaut ko var cerēt tikai tad, ja pierāda savu nozīmību. Un tas nav bezcerīgi, ko labi rāda tādi piemēri kā Lukašenko Baltkrievijā vai Asads Sīrijā.
Pat uz Krieviju 2014. gadā aizbēgušais bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs vēl tiekot pieturēts kā rezerves variants.
