Franks Gordons: Izveidota autoritāra vara, kas visiem iedveš bailes kā mitoloģiskais nezvērs 26
Vecās Derības Ījaba grāmatā, ko lieliski latviskojis Uldis Bērziņš, Leviatāns ir teiksmains jūrā mītošs radījums, kas visiem iedveš bailes: “Vai notversi Leviatānu ar āķi? (..) Lūk, cerībā tie viļas – tik ierauga to, jau ļimst.” “Leviathan” – tā sauc 1651. gadā publicēto grāmatu, ko sarakstījis angļu prātnieks Tomass Hobss. Autors spriež par attiecībām starp tautu un valsti, norādot, ka haosu, kad “visi karo pret visiem”, spēj novērst tikai spēcīga valdība. Mūsdienās Leviatāns ir metaforisks tēls, kas simbolizē bargu valsts varas aparātu, pret kuru pavalstnieki bieži vien ir bezspēcīgi.
Šā gada 23. janvārī kļuva zināms, ka t. s. “siloviki” – ”spēka struktūru” vadītāji – izstūmuši oligarhus no Putina “tuvējā loka”. Kā uzzinājuši aģentūras “Bloomberg” žurnālisti, Putinam “pa labo roku” tagad nostājušies Krievijas Federācijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs, Federālā drošības dienesta (FSB) direktors Aleksandrs Bortņikovs, ārējās izlūkošanas dienesta (SVR) vadītājs Mihails Fradkovs un aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Šī “pārbīde”, atzīmē “Bloomberg” žurnālisti, ir Ukrainas krīzes rezultāts: spējais rubļa kritiens licis miljardieriem, kas līdz šim atradās Putina “tuvējā lokā”, bažīties un iestāties par mērenāku kursu, jo viņus sāpīgi skārušas rietumvalstu sankcijas. Kā izriet no minētās “pārbīdes”, prezidents Putins pat nedomā par stingrā kursa maiņu un vēl lielākā mērā balstās uz kareivīgajiem “silovikiem”, kuri, var teikt, veido kolektīvo “Leviatānu” – dzelžainu valsts varu.
Tajā pašā dienā, 23. janvārī, starptautiskajā Davosas ekonomiskajā forumā ņēma vārdu Džordžs Soross – jā, tas pats arī Latvijā pulgotais Soross. Viņa uzrunas tonis bija dramatisks. Viņš uzsvēra: “Krievija kļuvusi par mafijas valsti, kur varneši izmanto šīs zemes resursus, lai kļūtu bagāti un noturētos pie varas. Viņi saglabājuši demokrātijas ārējos atribūtus, rīkojot, piemēram, vēlēšanas, bet tur nevalda likums un nav procedūras leģitīmai varas nomaiņai. Man gadījās redzēt, kā Putins kļuva par prezidentu, un es varētu jums pastāstīt briesmīgas lietas.” Arī te iezīmējas Leviatāna rēgs, vai ne?
Noslēgumā Soross teica: “Ja Eiropa saliedēsies ap Ukrainu, Putins būs spiests atteikties no savas agresivitātes.” Vai Latvija, kurai līdz šā gada vidum uzticēta Eiropas Savienības prezidentūra, palīdzēs īstenot šo cerību?
Krievu režisora Andreja Zvjaginceva filma “Leviatāns” žanra ziņā ir sociāla drāma. Tā ir satriecoša liecība par mūsdienu Krieviju. Krievijā to sāka rādīt 5. februārī, taču Lielbritānijā to varēja skatīties kopš novembra. Kannu kinofestivālā šai filmai piešķīra prēmiju par labāko scenāriju. Bet amerikāņu konkursā “Zelta globuss” Zvjaginceva filma saņēma prēmiju kā labākā filma svešvalodā. “Leviatāns” nominēts “Oskaram”. Drīz 22. februāris – tad zināsim…
Filmas sākumā zem tumšiem padebešiem Barenca jūras krastā balo milzu kauli – tādas kā valzivs ribas, tikai lielākas. Skarba jūra, baisa aina… Filmas galvenais varonis, automehāniķis Nikolajs Sergejevs mīt kopā ar sievu Liliju un dēlu no pirmās laulības Romānu Pribrežnijas mazpilsētā Barenca jūras krastā, Murmanskas apgabalā. Viscaur korumpētais pilsētas mērs vēlas piesavināties Nikolaja māju, autoremonta darbnīcu un zemes gabalu un piedāvā “atpirkuma” cenu – 649 000 rubļu (summu, par kuru nav iespējams nopirkt citu māju pilsētā). Nikolajs tiesājas, diviem lāgiem zaudē, un tad talkā nāk viņa draugs no armijas dienesta laikiem Dmitrijs, kurš, kļuvis par ietekmīgu advokātu Maskavā, mēģina šantažēt alkatīgo mēru, bāžot tam zem deguna kompromitējošus materiālus.
Tālāk notikumi rit spraigi: visas darbojošās personas – gan pozitīvās, gan negatīvās – vienā laidā dzer un piedzeras, bez kautrēšanās kopojas, kur pagadās, nepārtraukti lieto “mātes vārdus”, un rodas iespaids, ka tāda nu ir Krievijas īstenība. Beigās tiek atrasts Lilijas līķis, aizdomas krīt uz Nikolaju, un viņam piespriež 15 gadus cietumsoda.
Riebīgi tipi Zvjaginceva filmā ir pilsētas mērs un citi ierēdņi, kuru kabinetus rotā obligātā Putina ģīmetne, un baznīckungs – metropolīts, kurš aicina pilsētas mēru “rādīt, kam vara”. Zīmīgi, ka mērs grib atņemt Nikolajam zemes gabalu, lai tur uzceltu baznīcu.
Kopaina ir nospiedoša, sazarotais varas aparāts ir nežēlīgs, tiesneši pērkami, tauta slīgst alkohola zaņķī. Jācer, ka Krievijas “kroņa patriotu” klaigoņa nelīdzēs un Krievijas iedzīvotāji varēs skatīties drosmīgā režisora filmu, kuras nosaukums ir dziļi simbolisks: autoritārā valsts vara ir nezvērs ar dzelžainu tvērienu.
(Raksts publicēts avīzē ”Laiks”/ “Brīvā Latvija”)
