Jundze atklāj noslēpumu, kāpēc Veidenbaums uzskatīja, ka nemiršot nekad 6
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms nedēļas romānu un monogrāfiju sērijā “Es esmu…” klajā nācis filoloģijas zinātņu doktora, rakstnieka un publicista, arī Latvijas Rakstnieku savienības vadītāja ARNO JUNDZES sarakstītais romāns “Es nemiršu nekad”, vēstot par pirms 155 gadiem dzimušo un pavisam īsu mūžu nodzīvojušo latviešu dzejnieku, tulkotāju un publicistu Eduardu Veidenbaumu (1867–1892).
Latviešu lasītājs dzejnieku Eduardu Veidenbaumu tiešām uztver kā jaunu un mūžīgu, tomēr – kā radās grāmatas nosaukums “Es nemiršu nekad”?
A. Jundze: Šos vārdus esot teicis pats Veidenbaums, tā vēlāk apliecinājuši viņa tuvinieki. Dzejnieka veselība toreiz jau bijusi diezgan slikta, un kādā brīdī mamma teikusi – dēls, varbūt jāsauc mācītājs, izskatās, pēdējā stundiņa varētu būt tuvu, savādāk tava dvēsele paliks kaut kur pa ceļam uz debesīm… Un tad Veidenbaums saka, mamm, neuztraucies, es nemiršu nekad. Tie ir viņa vārdi, un tie parādās vairākās liecībās. Tad, kad ko tādu izlasi, saproti, ka nosaukums nav jādomā, tas vienkārši jau ir.
Kāpēc jūs ieinteresēja tieši Veidenbaums?
Jau iepriekš divos manos romānos ir parādījies Veidenbauma motīvs, man tiešām liekas tuvs tas “puteklītis saules staros” (rinda no E. Veidenbauma dzejoļa. – Red.). Esmu laimīgs, ka izdevās uzrakstīt un pabeigt romānu, jo ar Veidenbaumu ir tā, ka ļoti daudzi mēģinājuši un iesākuši, bet ne visiem izdevies ieceri pabeigt. Nacionālās enciklopēdijas šķirklī par Veidenbaumu ir diezgan daudz pieminējumu par neīstenotiem dramaturģiskiem plāniem, par netapušu ideju drāmu, par lugu, kura gan tapusi, bet nav izrādīta.
Uz grāmatas vāka ir kāda agrāk neredzēta fotogrāfija. Vai esat tās jaunatklājējs?
Šo attēlu jau deviņdesmitajos gados Rūjienā kādā albumā vecas mājas bēniņos atrada Lato Lapsas brālis. Tā ir grupas bilde, kāzinieku foto brīvā dabā. To, ka tas ir Veidenbaums, liecināja uzraksts, un pēc tam to identificēja literatūrzinātniece Līvija Volkova, un viņa arī iedrošināja to izmantot tagad.
Ap 2000. gadu viņa šo stāstu bija jau publicējusi žurnālā “Karogs”, tolaik tā bija maza sensācija, bet tolaik kaut kā šis fakts tika pazaudēts. Pa šiem gadiem nekas būtisks Veidenbaumam nebija iznācis, un tā bilde stāvēja muzejā, vienkārši gaidīja savu brīdi. Arī man pašam bilde likās nozīmīgāka nekā tas visiem apnikušais vienīgais foto.
Bilde gan ir diezgan pelēka, nekvalitatīva, droši vien tādu nedrukātu, ja mums būtu simts Veidenbauma bilžu. Tomēr ir tas, kas ir, un atrasto fotogrāfiju likās svarīgi uzlikt uz vāka.
Vai romānā ir arī citādāks Veidenbaums, tāds, kādu līdz šim neesam iedomājušies?
Grāmatā gribēju atkāpties no mītiem, piesardzīgi noņemot nost visus uzslāņojumus, parādīt viņu pašu. Tiesa, to, ko var parādīt, nav daudz, jo ziņu ir diezgan maz. Mana darba process bija gluži kā tajos populārzinātniskajos kanālos, kur reizēm rāda filmas, kuras dokumentē pirms miljons gadiem iemītas senas dinozauru vai ziloņu pēdas.
Tā sagadījies, ka tajā brīdī pamatne bijusi mīksta, tad tā sacietējusi, un palicis nospiedums, un tagad zinātnieki, lai redzētu, kāda tā pēda bijusi patiesībā, ļoti piesardzīgi slauka ārā visu lieko. Arī man nācās noslaucīt nost visus putekļus, mītus un uzslāņojumus, lai vismaz drusku tiktu klāt pašai dzejnieka personībai.
Nezinu, cik tas izdevās, bet tas bija viens no mana darba mērķiem – parādīt pašu Veidenbaumu, turklāt neko īpaši neizdomājot un nepiekabinot. Par viņu ir tik daudz leģendu, un katram ir savs Veidenbaums, mēs visi viņu mīlam, lasām un pat darbus spējam nocitēt. Bija ļoti rūpīgi jāstrādā, lai parādītu kaut ko jaunu, savu un citu.
Mītu ir daudz, kaut viņš nodzīvoja tikai 25 gadus.
Tas bija viens no iemesliem, kas mani kā autoru darīja bažīgu. Salīdzināju Veidenbaumu ar dažiem saviem studentiem, domājot – ja, nedod Dievs, ar to cilvēku kas notiktu – ko par viņu varētu pateikt? Nav jau daudz liecību, Veidenbauma dzīve bija tik īsa, turklāt savā ziņā tā bija arī ļoti vienmuļa.
Ilgus gadus viņš nodzīvoja “Kalāčos”, sēdēja savā istabā pie galda, mācījās, tad aizbrauca uz Rīgu, dažreiz satika radus… Viņa dzīvē tikpat kā nav bijis ārēju notikumu, un, iespējams, tas divu dienu brauciens ar pajūgu uz Tērbatu bija viens no viņa dzīves lielākajiem notikumiem. Tad viņš vēl kādu reizi brauca ar vilcienu…
Ja varoņa dzīvē trūkst notikumu, rakstniekam ir grūti ko veidot, tāpēc nācās ņemt visas mazās drumstaliņas, kombinēt stāstu, lai Veidenbaums ir liels, saprotams. Cik vien iespējams, ļoti gribējās panākt autentiskumu.
Ja salīdzinātu ar manām iepriekšējām grāmatām, tad šoreiz radīju sev neraksturīgi īsus teikumus, bieži vien vienkāršus paplašinātus teikumus, bet tas bija vajadzīgs, lai parādītu gan Veidenbauma nerunātīgumu, gan visu situāciju, kādā viņš dzīvoja.
Domāju, ka Veidenbaums arī nemēdza plaši runāt, drīzāk rakstījis, esot bijis ļoti mazrunīgs, kluss, muti esot vēris vaļā tikai galējas nepieciešamības gadījumos, tad, kad citādi nevarēja. Turklāt – sapratu, ka šo romānu par Veidenbaumu lasīs arī daudz jaunu cilvēku, nolēmu, ka šoreiz darbs jāraksta īsi, kodolīgi un par svarīgāko. Nevēlos, lai viņi mani līdz mūža beigām ienīstu par to, ka esmu sagādājis smagu grāmatu lasīšanai skolā.
Vai Veidenbauma laikos latvieši bija viedāki nekā mūsdienās?
Šādās kategorijās gan neesmu salīdzinājis, bet, domāju, ka nebija viedāki, 19. gadsimtā arī dzīve bija daudz grūtāka un smagāka. Ir gan daudz kopīgu lietu ar mūsdienām – toreiz un tagad visi dzīvojam “uz parāda”, kredītos līdz ausīm.
Tas ļoti labi saredzams arī “Kalāču” māju vēsturē – kā Veidenbauma brālis Kārlis cīnījās ar parādiem, turklāt, lai mājas varētu attīstīties, taisīja atkal jaunus parādus un brālim Eduardam un viņa studijām reizēm naudas neatlika. Tā tiešām bija pavisam mūsdienīga situācija. Abus laikmetus vieno arī dzelzceļa attīstība – 19. gadsimtā, laikā, kad Veidenbaums beidza Cēsu skolu, sākās lielā dzelzceļa izbūve, un tagad, mūsdienās, ir “Rail Baltica”, kas mainīs mūsu priekšstatus par dzelzceļu un tā pakalpojumiem.
Abi laikmeti būtībā paiet dzelzceļa un kredītu ēnā.
Reizēm esmu domājusi, ka tehniski vispārsteidzošākais laiks Latvijas vēsturē ir nevis mūsdienas, bet tieši Veidenbauma laiks, kurš bija dzimis tālajā 1867. gadā. Tolaik dzīvē ienāca vilcieni, fotogrāfijas…
Taisnība, toreiz dzelzceļš dzīvi pārmainīja būtiskāk nekā mūsu interneti un pārējais. Dzelzceļš bija pirmais solis, lai cilvēks kļūtu mobils, varētu iekāpt vienā stacijā, aizbraukt uz otru staciju. Dzelzceļš sāka spēcīgi sildīt ekonomiku. Tagad gan ietekme būs vājāka, nez vai mājražotāji ar “Rail Baltica” brauks uz tāliem tirgiem pārdot krējumu, kā to reiz darīja daudz latviešu.
Man bija ilūzija, šķiet, tas bija Jura Kulakova dziesmu un koncertieraksta ietekmē, ka arī Veidenbaums daudz braucis ar vilcienu. Taču tad sāku rēķināt – Veidenbaums vilcienu varēja izmantot tikai dažus gadus, no sākuma viņš uz Tērbatu brauca pa vecam – ar zirdziņu, ar diližansu.
Kovida laika sākumā teicāt, ka to var salīdzināt ar neražas gadu dārzā, kad ābelēm nosalst ziedi. Lielu pasaules strāvojumu laikā radošums mēdz uzplaukt.
Radošums jau gan pastāv vienmēr, vairāk tas atkarīgs no mums pašiem – vai vēlamies būt radoši. Radošumam šodien ir liela nozīme, turklāt pats radošuma jēdziens pastiepies plašāks, nekā tas bija pirms simts, arī pirms piecdesmit gadiem. Radošums vienmēr ir klātesošs, ieskaitot dažādās formas, kad tas pat nešķiet īpaši radošs.
Atceros, manu studiju laikā Latvijā bija panku kustība, panku subkultūra bija ārkārtīgi radoša, kaut gan, nedomāju, ka, no malas skatoties uz briesmīgajām frizūrām un uz visu pārējo, kādam šķita, ka pankos mīt radošums, droši vien domāja – ko tie jaunie ķēmojas.
Tā bija viena no subkultūrām, kurā rakstīt tekstus, komponēt mūziku un taisīt videoklipus skaitījās moderni un stilīgi. Nezinu, man radošums vienmēr bijis apkārt, pat grūti iedomāties vidi, kas ir galīgi neradoša. Gan radošums, gan savu reizi garlaicība ir normāla cilvēces attīstības sastāvdaļa, pretstatiem ir jābūt.
Jaunlatviešu, Veidenbauma laikā izglītoti cilvēki paralēli maizes darbam par savu misiju uzskatīja izglītot tautu, rakstīt par visdažādākajām tēmām, runāt priekšlasījumos… Vai mūsdienu radošam cilvēkam vēl joprojām piemīt misijas apziņa?
Mūsu laikos tas ir daudz fragmentārāk un tāda misijas apziņa, kāda bija tam pašam Veidenbaumam, kurš brauca studēt, lai varētu palīdzēt latviešiem – tādas gan vairs nav. Tā tiešām bija viņa apņemšanās pamatā, protams, viņam esot paticis arī pats mācīšanās process, viņš ļoti gribējis mācīties. Man liekas, Veidenbaumam pat pats mācību process bijis svarīgāks par to rezultātu, ko varētu mācībās sasniegt.
Taču tā 19. gadsimta misijas apziņa, to saprotot, ka būtu jāsēž kaut kur parkā un jāmēģina mācīt visus pārējos, kā labāk dzīvot… Nedomāju, ka šodien vispār būs kāds cilvēks, kas varētu citus milzīgi mācīt. Tomēr šīs sarunas notiek, labs piemērs ir festivāls “Lampa” – cilvēki vienkārši brauc, piedalās, klausās, lai parunātu diskusijās.
Domāju, ka “Lampā” atmosfēra varētu būt diezgan līdzīga 19. gadsimta paraugam. Skaidrs gan, ka mūsdienās rets būs tas, kurš gribēs, lai viņu kāds māca, kā labāk dzīvot, turklāt darot to tādā jaunlatviešu variantā, kas bija diezgan patētisks un nekonkrēts. Viss notiek, tikai atbilstoši šim laikam un šā laika vajadzībām.
