Pūtēji, perkusijas, elektronika un nedaudz stīgu. Divi “Latvijas Jaunās mūzikas dienu” koncerti. Armands Znotiņš recenzē mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nedēļā pirms valsts svētkiem, kur vienlaikus vai gandrīz vienlaikus notika Berlīnes filharmonijas orķestra un Elīnas Garančas uzstāšanās Liepājā, Daņiila Bulajeva, Maksima Taņičeva un viņu vienaudžu izveidotā stīgu orķestra koncerts Lielajā ģildē un Kaspara Ādamsona vadītā kora “Sōla” programma Rīgas Latviešu biedrībā, bija, no kā izvēlēties.
Pieņemu, ka daudzus cildinošus vārdus pelnījis ne tikai personiski iepazītais priekšnesums Lielajā ģildē, bet arī divi iepriekšminētie koncerti, taču bija vēl citi. Jauktā kora “Sōla” uzstāšanās noslēdza 2022. gada festivālu “Latvijas Jaunās mūzikas dienas”, un šoreiz uzmanības centrā 27. aprīlis Reformātu baznīcā un 29. aprīlis izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” – vispirms uzstājās Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” pūšaminstrumentu kvintets (flautiste Egija Sproģe, obojists Pēteris Endzelis, klarnetists Mārtiņš Circenis, fagotists Jānis Semjonovs un mežradznieks Artūrs Šults), bet divas dienas vēlāk klausītājus sagaidīja Andris Dzenītis un Oskars Herliņš pie elektronikas skaņu pultīm, perkusionists Guntars Freibergs un altists Ivars Brīnums.
Latvijas Komponistu savienības (galvenokārt tās pārstāves Annas Veismanes) rīkotajā festivālā šoreiz izvēlēta teicama stratēģija – pirmatskaņojumi mijas ar darbiem, kuri iepriekš spēlēti tikai pāris vai pat vienu vienīgu reizi, un par kuriem tādēļ atgādināts atkal. Un patiešām – 27. aprīļa koncertā pat Pētera Plakida jaunības gadu diptihu “Prelūdija un pulsācija” uztvēru kā jaunatklāsmi, lai gan Plakida mūzika vienmēr spēlēta daudz; katrā ziņā šī jaunatklāsme bija neapšaubāmi priecējoša, jo divdaļu cikla spēja uzrunāt ar tēlu un raksturu pavērsieniem ne ar ko neatpalika no “Veltījuma Haidnam” vai “Romantiskās mūzikas” iedarbības spēka. Diskutablāk ar jaundarbiem, kur skaņuraksta spilgtākās īpašības vismaz atmiņās par pirmreizēju klausīšanos savijās ar mazāk izteiksmīgiem rakursiem. Opusa koncepcijai atbilstoši emocionālie vaibsti ar nepieciešamo psiholoģisko atsvešinājumu, daudzveidīgi faktūras un artikulācijas parametri, izslīpētu nianšu plūsma – šīs iezīmes pievērsa uzmanību Marinas Gribinčikas visnotaļ noslēpumainajai partitūrai “Mystery of Bozon”. Arī Raivja Misjuna “Wind Quintet” (tā koncertprogrammas tekstā) vai “Melanholiskie vēji” (tā šo opusu pieteica) saistīja ar iepriekš nezināmas pasaules noskaņu izsmalcinātību, izkoptu gaumes izjūtu un no visiem pārējiem programmā iekļautajiem darbiem atšķirīgu poēziju. Uz jautājumu, vai abām partitūrām tomēr nenāktu par labu koncentrētāka izteiksme un kāds kontrastējošāks akcents, jāatbild nedaudz aplinkus – Plakida “Prelūdijas un pulsācijas” dramaturģisko arhitektoniku uzskatu par jūtami mērķtiecīgāku.
Starp citu, arī Viļņa Šmīdberga “Poēmas” muzikālā forma klausītāju veda pa dažādiem labirintiem, kur noslēgumā atskatīties uz sākuma punktu kļuva neiespējami – par mākslinieciskām kvalitātēm te noteikti jānosauc “Poēmas” dramatiski liriskais piesātinājums un tematiskās attīstības metamorfozes. Programmā vēl Andra Vecumnieka “Trīs karikatūras” flautai, klarnetei un fagotam – drīzāk ironiski rotaļīgas nekā groteski dzēlīgas, turpretī Jāņa Porieša “Pastorāle” flautai, obojai un klarnetei uzreiz pēc Marinas Gribinčikas ceļojuma kosmosā publiku atgrieza atpakaļ pie ābeļziediem, pienenēm un zāļainām pļavām. Vismaz tā izklausījās, tātad “Sinfonietta Rīga” pūtēju kvinteta interpretācijām piemita ne tikai spēles precizitāte un tembru valdzinājums, bet arī sinestētiski uztverama tēlainība.
Pirmais secinājums par 29. aprīļa koncertu “Rīgas mākslas telpā” – nupat piesauktā sinestēzija ir neatņemams raksturlielums Santas Bušs opusā “Kanēlis” marimbai solo, kur saplūst dzirdes, smaržas un krāsu priekšstati. Vienlaikus šis darbs arī piecpadsmit gadus pēc tā tapšanas joprojām saucams par sevišķi skaistu un vērtīgu komponistes daiļrades paraugu, jo autorei piemītošā racionalitāte šeit izgaismota ar iztēli, iedvesmu un jutekliskumu. Otrkārt, arī šī “Latvijas Jaunās mūzikas dienu” programma konkrētajā salikumā izcēla katra skaņdarba individualitāti, un četru principiāli dažādu partitūru pretstati līdz ar to radīja vislabvēlīgāko ietvaru, piemēram, Jāņa Petraškeviča “Madman’s Glove II” dramatiskajiem žestiem.
Atkalsastapšanās ar Petraškeviča veikumu nozīmēja arī prieku par altista Ivara Brīnuma iedziļināšanos avangarda mūzikas kompleksitātēs, un tas pats attiecināms uz Guntara Freiberga meistarību Andra Dzenīša opusa “Atbildes” pirmatskaņojumā. 29. aprīļa programmā dzirdamās improvizācijas elektronikai vēlreiz apstiprināja, ka kopā ar Dzenīti ir vērts doties muzikālos ceļojumos un piedzīvojumos, un viņa jaundarbs marimbai līdzīgu iemeslu dēļ pārliecināja gan ar strukturāliem aspektiem, gan ar vēstījuma intensitāti un harmoniju. Visbeidzot pārsteidza arī Oskars Herliņš, kur jaunradīto elektronisko partitūru “Slepenās sacīkstes” uzlūkoju kā popārta un sociālā reālisma īpašību un tēmu saplūdinājumu. Citiem vārdiem sakot, tā bija tikpat ārpusmuzikāla mūzika kā Santas Bušs “Kanēlis”, tikai no radikāli atšķirīga skatpunkta.
Rezumējot – ar diviem “Latvijas Jaunās mūzikas dienu” koncertiem pietika, lai novērtētu festivāla organizētāju panākumus, kas atspoguļojās arī pieklājīgajā klausītāju skaitā. Bez šaubām, arī pirms valsts svētku laika kultūras pasākumu sablīvējuma laikā tomēr var jautāt – un tā ir visa publika? Ko pamatā veido komponistu un atskaņotāju radi un draugi? Un kur palikuši, piemēram, muzikologi (vai režisori, rakstnieki, mākslinieki)? Par šo tēmu var diskutēt ilgi, tādēļ noslēgumā tikai piebildīšu, ka, domājot par nākotnes programmām, otrreiz vai pat pirmoreiz labprāt dzirdētu Herliņa kamersimfoniju, Petraškeviča fantāzijskaņdarbu “Darkroom” vai Dzenīša “Latviešu pavārgrāmatu”.
