Pūt burbuļus un atklepo! Un fakti par klepu 0
Vecāki, kuru bērnu vājā vieta ir bronhi un plaušas, zina, cik mokoši var ieilgt šķietami parasts klepus, ja neizdodas panākt, ka mazais atklepo elpceļos sakrājušās krēpas. Par laimi, ir virkne vienkāršu, rotaļām līdzīgu paņēmienu, ar kuriem sekrēta izdalīšanos no elpošanas ceļiem iespējams veicināt. Ar piebildi, ka tikai atbilstoši konkrētai situācijai piemēroti vingrinājumi tiešām darīs labu, nevis kaitēs.
Taktika arī ir zāles
Pirms sākt aktīvas, atklepošanu veicinošas nodarbes ar mazo vājinieku, skaidri jāzina, kas bērnam kaiš un kāpēc viņš klepo, jo fizioterapeitiskie paņēmieni, lai panāktu atkrēpošanu, dažādu saslimšanu gadījumā atšķiras. Ir virkne slimību un stāvokļu, kad nepieciešama īpaša pieeja: ja klepus cēlonis ir obstruktīvs bronhīts, astma vai alerģija, kas saistīta ar tūsku vai spazmām, vai iemesls ir hroniska slimība. Tādā gadījumā svarīgi būtu arī nepiemirst zāles, ja ārsts tās ieteicis.
Tāpat pie atkrēpošanu stimulējošām aktivitātēm diez vai vajadzētu ķerties, ja moka sauss, kairinošs klepus bez izdalījumiem. Pirmkārt, vajadzētu papūlēties klepu mazināt. Var uz brītiņu aizturēt elpu, izdarīt dažas lēnas, seklas ieelpas un izelpas. Nomierināšanās ir svarīga, īpaši maziem bērniem, jo stress atveseļošanos neveicina. Gluži pretēji – ja ir astma, tas provocē bronhu spazmas.
Kairinoša klepus laikā ir ieteicams bieži dzert siltu šķidrumu. Tas veicinās gļotu šūnu sekrēciju iekaisušajā elpceļu gļotādā, to samitrinot. Rezultātā mazināsies kairinājums, turklāt šķidrināsies sekrēts, ja tas elpošanas ceļos jau būs izveidojies.
Jebkura elpošanas sistēmas saslimšana gaisa ievilkšanu padara seklāku. Iemesli tam ir atšķirīgi. Piemēram, parasti nav spēka un ir grūti ieelpot, ja ir akūta vīrusu infekcija, pneimonija, hronisks bronhīts, bronhektāze.
Apgrūtināta izelpa savukārt raksturīga astmas paasinājuma periodos. Lielāki bērni apzināti cenšas elpot seklāk, lai neizraisītu klepu.
Diemžēl rezultāts visos gadījumos ir vienāds – ja elpošana nav pietiekami dziļa, organisms netiek pietiekami apgādāts ar skābekli un veselību veicinošie procesi palēninās, zāles neiedarbojas tik efektīvi, elpošanā iesaistītie muskuļi kļūst pārlieku saspringti.
!Ņem vērā! Lai nomierinātos, var likt lietā, piemēram, tā dēvēto diafragmālo jeb dziļo, jeb vēdera elpošanu: der bērnam iemācīt ievilkt gaisu tā, ka ieelpā paceļas vēderiņš, nevis krūškurvis. Šī elpošanas tehnika kairina parasimpātisko nervu sistēmu, kas atslābina bronhu gludo muskulatūru.
Rūdītam arī slimot vieglāk
Labāk atgūties var bērni, kuri norūdās un regulāri nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Bieži gan notiek pretējais, piemēram, skolas vecuma astmas pacientus parasti atbrīvo no sporta nodarbībām. Gribot bērnu tādējādi pasaudzēt no pārmērīgas slodzes, kas var izraisīt bronhu spazmas, bērns tiek pasargāts no jebkādām aktivitātēm, kas nepieciešamas normālai augšanai un attīstībai.
Ja ir astma, nodarbes ar kustībām ir pat īpaši nepieciešamas – protams, piemērotas konkrētajam bērnam un ar fizioterapeita padomu.
Kāpēc tas ir tik svarīgi? Piemēram, ja plecu, muguras un pārējā rumpja muskulatūra ir trenēta, vieglāk to arī atslābināt. Ja muskulītis nav regulāri kustināts un sastāv no pavisam nedaudz šķiedriņām, to panākt ir daudz sarežģītāk, skaidro pieredzējusī fizioterapeite Inese Znotiņa.
Pietiekami bieža izkustēšanās nodrošina arī stājas uzlabošanos. Ja bērns uzrauj plecus un sagumst, krūškurvī esošie orgāni nespēj darboties pilnvērtīgi.
Kādus sporta veidus vai aktivitātes izvēlēties? Vislabāk tās, kuras bērnam pašam patīk. Pie astmas un hroniskām saslimšanām īpaši ieteicamas ir cikliskās (tādas, kur paskriešana mijas ar apstāšanos): basketbols, futbols, sunīšu skriešana, arī lēkāšana. Patlaban tik iecienītais batuts – efektīvs, aizraujošs, bet bīstams! (Tam noteikti piekritīs traumatologi).
!Ņem vērā! Regulāras fiziskās aktivitātes un norūdīšanās ir ieteicamas gandrīz jebkuram bērnam – tad ir vieglāk pārvarēt arī hronisku slimību paasinājuma reizes! Taču aplami ir ķerties pie bērna rūdīšanas uzreiz pēc izslimošanas: tā jāuzsāk pakāpeniski, vislabāk – vasarā.
Dabūt laukā sekrētu
Ja nav runa par īpašiem gadījumiem un saaukstēšanās slimību sezonas laikā klepus apciemojis visādi citādi veselu bērnu, turklāt tas ir mitrs, šo refleksu nevajadzētu pūlēties nomākt: labākais variants ir klepot un izklepot!
Efektīvs atklepošanu veicinošs paņēmiens ir izelpa ar pretestību. To panāk, apgrūtinot gaisa plūsmu:
- mēģina izpūst gaisu caur slēgtām lūpām (bet vaigus nepiepūš!);
- ar kokteiļsalmiņu pūš burbuļus traukā ar šķidrumu (jo garāks salmiņš un trauks pilnāks, jo pretestība lielāka) – tas mazajiem patīk, jo parasti pie galda netiek atļauts;
- pūš balonu vai gumijas cimdu – tos var arī dažādi apzīmēt, lai jautrāk;
- pūš stabulītes vai svilpītes, vai mutes ermoņikas – iznāk vesels koncerts.
Ja bērnam ir bronhiālā astma vai vīrusu izraisīts plaušu karsonis, vingrinājumi ar apgrūtināto izelpu palīdz atplest bronhus un alveolas, uzlabojot organisma apgādi ar skābekli.
Šos vingrinājumus var sākt izpildīt, tiklīdz vājiniekam ir spēks tos paveikt – nav jāgaida, kamēr ķermeņa temperatūra normalizēsies!
Pagarinātā izelpa arī samazina tā dēvēto atlieku tilpumu – to gaisa daudzumu, kas pēc maksimālas izelpas paliek plaušās un elpceļos. Vienkāršoti skaidrojot, atlieku tilpums jāmazina to pašu iemeslu dēļ, kāpēc mēdz vēdināt istabu: ja atver logu un ielaiž svaigu gaisu, telpā mazinās slimību izraisītāju koncentrācija, vide kļūst veselīgāka un ar skābekli piesātinātāka.
Atklepošanu stimulē arī dažādas fiziskas aktivitātes ar plecu joslas un krūškurvja iesaistīšanu: bumbas mētāšana, padošana pāri galvai vai sāniski aiz muguras stāvošajam, pagriezieni, noliekšanās, lēkāšana, roku izvicināšana (kā dzirnaviņas) un tamlīdzīgi. Tāpēc bērnu, kurš klepo, bet citādi jūtas labi, nevajadzētu censties par katru cenu piespiest mierīgi gulēt gultā – izkustēšanās ir vajadzīga! Ja mazajam sirdzējam nav paaugstinātas ķermeņa temperatūras un laukā nav ārkārtīgi nepatīkami laika apstākļi (stiprs sals, ass, brāzmains vējš, lietus vai slapjdraņķis), var iet arī pastaigāties.
Ļoti labas zāles ir dziedāšana: lai nodziedātu kaut vienu pantiņu, bērnam ir jāpacenšas dziļāk ievilkt elpu, kas nostiprina elpošanas muskulatūru, palielina plaušu tilpumu un palīdz atklepot!
Ar galvu uz leju?
Vēl pirms gadiem piecpadsmit fizioterapijā, lai panāktu elpceļu attīrīšanos, bieži izmantoja tā dēvēto posturālo drenāžu: pacientu novietoja pozā, kurā galva atradās zemāk par pārējo ķermeni, un gaidīja, līdz sekrēts pats iztecēs. Ja vien runa nav par noteiktām, specifiskām diagnozēm, piemēram, par bronhektātisko slimību, patlaban bērnu atveseļošanā šo paņēmienu izmanto arvien retāk.
Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem – ja mazu bērnu noliek ar galvu uz leju, tas var izraisīt atgrūšanu un vemšanu. Otrs – ja pacientam ir astma, bet galvā saplūst asinis, rodas papildu kairinājums, kas var provocēt bronhu spazmas.
Savukārt, ja runa ir par bronhītu, krēpu parasti nav tik daudz un bērns nav tik savārdzis, lai spētu ilgstoši gaidīt, kad tās pašas iztecēs. Tādā gadījumā daudz efektīvāka ir aktīva darbošanās: pūšana, vingrošana vai elpošanas rotaļas ir laiks, kas interesanti pavadīts kopā ar kādu no tuvajiem cilvēkiem – mammu, tēti, vecmāmiņu vai vectētiņu. Turklāt, atbilstoši izstaipoties un izlokoties, atslābinās ikviens muskulis, kas piestiprināts pie krūškurvja! Tā vietā, lai piecpadsmit minūtes vienkārši gulētu, var paspēt tik daudz ko aizpūst, pavingrot, nodziedāt vismaz trīs dziesmiņas un kārtīgi izklepoties!
CITI ATKLEPOŠANU UN PAREIZAS, RITMISKAS, PIETIEKAMI DZIĻAS ELPOŠANAS, kā arī elpošanas stereotipa atjaunošanu veicinoši vingrinājumi:
viegla priekšmeta pūšana pa gludu virsmu (šeit var likt lietā fantāziju, piemēram, izgriezt no papīra sniegpārsliņas, salikt uz galdiņa bērnam piemērotā augstumā un lūgt mazajam pūst, lai būtu putenis; var garā rindā nostādīt plastmasas figūriņu vai zaldātiņu armiju un tad pa vienam vien nopūst gar zemi);
ieelpot caur degunu (paostīt iedomātu vai uzzīmētu puķīti);
pūst siltu dvašu pēc iespējas ilgāk (piemēram, pūšot uz spoguļa vir- smas – tad elpu var redzēt un pēc tam uz tās zīmēt!).
KAD KLEPOŠANA IR BĪSTAMA
Noteikti jāmeklē ārsta palīdzība, ja:
- klepus, kaut arī nešķiet ļoti stiprs, ilgst vairāk nekā 10 dienas;
- bērnam, kurš klepo, ir arī stipri paaugstināta ķermeņa temperatūra (virs 38,5 °C);
- bērnam ir smagi klepot, grūti elpot (elpa ir sekla, bieža, cilājas viss krūškurvis), ir smakšanas pazīmes;
- klepum pievienojas arī citi slimību simptomi (sāp ausis, ir izteikti apsārtusi rīkle, parādās izsitumi);
- bērns klepo naktī;
- mazais sūdzas, ka klepojot sāp vai dur krūtīs vai sānos;
- klepojot dzirdami trokšņi – čīkstoņa, svilpieni, pīkstieni;
- klepus lēkmes dienā ir biežas un ilgstošas;
- izklepotajā sekrētā ir asinis.
Lai atrastu bērnam vispiemērotākos vingrinājumus, norūdīšanās un profilakses paņēmienus, pēc izārstēšanās vislabāk būtu vērsties pie fizioterapeita. Ņemot vērā slimības vēsturi un organisma īpatnības, speciālists ne tikai pats vingrinās mazo pacientu, bet arī izskaidros vecākiem, ko katra ģimene pati mājās var darīt, lai novērstu atvases saslimšanu, bet, ja kāda kaite tomēr piemeklējusi, atvieglotu tās gaitu un tuvinātu atveseļošanos.
FAKTI PAR KLEPU
Klepus ir organisma atbildes reakcija uz kairinājumu rīklē vai elpošanas ceļos. Kairinājums skar nervus, kas sūta impulsu smadzenēm. Smadzenes savukārt signalizē krūšu un vēdera muskuļiem, it kā dodot komandu ar stiprāku gaisa plūsmu dabūt kairinātāju laukā.
Reizi pa reizei ieklepoties ir normāli un pat veselīgi gan bērnam, gan pieaugušajam. Turpretī, ja klepus nepāriet nedēļām ilgi, tas liecina par nepieciešamību vērsties pie ārsta.
Klepus pats par sevi gan samērā reti ir pazīme, ka būtu nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība, taču ātrie jāsauc, ja klepojot sākas aizrīšanās, ir grūti norīt, sākas smakšana, ir ļoti smagi elpot vai izdalās krēpas ar asiņu piejaukumu.
Klepus lēkmes var būt ļoti spēcīgas – tad gaiss brāžas cauri balss saitēm ar spēku, kāds piemīt pamatīgai vētrai. Ilgstoša stipra klepošana ir ļoti nogurdinoša, izraisa miegainību, galvassāpes, urīna nesaturēšanu un retos gadījumos var būt par cēloni pat lauztām ribām.
Lai nomāktu klepus lēkmi, var pasūkāt ledeni vai speciālo pretklepus konfekti, taču tās nevajadzētu dot bērniem, kuri jaunāki par trīs gadiem: ļoti iespējams, ka klepojot mazais ar to aizrīsies!
Klepošanu atvieglo gaisa mitrināšana telpās. Ir speciāli gaisa mitrinātāji, bet to pašu efektu iespējams panākt, dušā tecinot karstu ūdeni – tvaiks izplatīsies arī citās telpās. Var pie klepojošā pacienta gultas novietot trauku ar karstu tēju vai ūdeni, lai visapkārt izplatītos garaiņi, taču jāuzmanās, ka neapplaucējas!
Apgrūtinošu klepošanu mazina arī šķidruma lietošana. Vislabāk dzert siltu zāļu tēju.
