Pussolis pret lingvistisko diskrimināciju 0
Gluži kā Potjomkina sādžā – fasādes izskatās smuki, bet tas, kas notiek aiz tām, politiķus neinteresē. Tā nacionālie deputāti vērtē parlamenta lēmumu aizliegt nepamatoti pieprasīt svešvalodu zināšanas darba sludinājumos, bet neattiecināt šo aizliegumu uz darba līgumiem.
Saeima vakar, skatot otrajā lasījumā Darba likuma grozījumus, atbalstīja tieslietu ministra Gaida Bērziņa (Nacionālā apvienība) priekšlikumu aizliegt darba sludinājumos norādīt konkrētas svešvalodas prasmi, izņemot gadījumus, kad tā pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai. Taču ministra priekšlikums līdzīgu aizliegumu attiecināt arī uz darba līgumiem pēc vairāk nekā stundu garām debatēm tika noraidīts.
Deputāte Ināra Mūrniece (NA) aicināja kolēģus neizlikties, ka viņi nesaprot šāda aizlieguma nepieciešamību. “Te ir runa par latviešu valodas aizsardzību praksē un latviešu aizsardzību darba tirgū. Par to, lai tiktu novērsta nepamatoti lielā krievu valodas dominēšana, tajā skaitā arī darba tirgū. Te ir runa par to, vai mums kā sabiedrībai kopumā ir apziņa, ka dzīvojam nacionālā valstī un uz Eiropas Savienības vērtībām orientētā valstī. Vai mēs esam gatavi arī praksē, ne tikai skaistos vārdos par šo principu iestāties?” retoriski jautāja deputāte.
“Saskaņas centra” pārstāvis Vitālijs Orlovs uzskata, ka darba līgumus nav nepieciešams šādi regulēt, jo brīvais tirgus pats visu salikšot savā vietā.
“Darba devējs nav muļķis un neprasīs no darbinieka to, kas viņam nebūs vajadzīgs darba pienākumu izpildei,” teica deputāts un sprieda, ka gadījumā, ja tiks aizliegts prasīt svešvalodu zināšanas, nākamais solis varētu būt aizliegums prasīt datorzināšanas un tamlīdzīgi.
Viņa frakcijas biedrs Boriss Cilevičs kārtējo reizi atgādināja, ka jau šobrīd Latvijas likumdošana piešķir visas iespējas apstrīdēt gan administratīvi, gan tiesas ceļā jebkura veida diskrimināciju, tajā skaitā arī nepamatotas prasības attiecībā uz svešvalodu. Tomēr, neskatoties uz to, nevienas konkrētas sūdzības tiesās neesot.
Konkrēti priekšlikumi gan atrodami turpat parlamentā. Lingvistisko diskrimināciju uz savas ādas izjutusi arī Saeimas deputāte Rasma Kārkliņa, kad iesaistījusies kādā Latvijas Universitātes projektā par Latvijas zinātnieku motivēšanu atgriezties dzimtenē: “Gan man, gan manai kolēģei literatūrzinātniecei, kura ir studējusi latviešu literatūru, darba līgumā bija ierakstīts, ka mums ir jāprot krievu valoda. Mēs atteicāmies šādu līgumu parakstīt, jo mūsu pētījumiem šī svešvaloda nav nepieciešama un universitāte šo prasību izņēma ārā.” R. Kārkliņa uzskata, ka darba devējiem šīs prasības daudzviet esot kā standarta veidlapas darba līgumu formulārs. Tādēļ likuma grozījumiem būtu preventīva daba, jo tie liktu darba devējiem pārskatīt savus standarta līgumus.
“SC” pārstāvju skeptiskā attieksme pret šo priekšlikumu nav ne pārsteidzoša, ne jauna. Toties rokrokā ar viņiem šoreiz bloķējās arī virkne Reformu partijas deputātu. Piemēram, Inese Lībiņa-Egnere, kura šo likumprojektu uzskata par juridiski neprofesionālu, un Vjačeslavs Dombrovskis, kurš uzskata, ka šāds aizliegums tikai kurinās etnisko sašķeltību Latvijā. Pret grozījumiem iebilda arī ārpusfrakciju deputāte Elīna Siliņa, aicinot latviešu valodu saglabāt “sirdīs un galvā”.
Jau rakstīju, ka krievu valodas zināšanas no potenciālajiem darbiniekiem pieprasa ne tikai dažādi privātuzņēmumi, bet pat Tiesībsarga birojs, kura galvenais uzdevums ir pasargāt cilvēkus no šāda veida diskriminācijas. NA deputāti esot aicinājusi tiesībsargu Juri Jansonu uz savas frakcijas sēdi, lai viņš sniegtu skaidrojumus gan par saviem sludinājumiem, gan par lingvistisko diskrimināciju vispār.
