Pusmūža krīze – tā ir liela tumsa un izmisums. Saruna ar mācītāju Kristu Kalniņu 0
Ar Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītāju Kristu Kalniņu tiekamies gavēņa laikā, lai runātu par Lieldienu garīgo saturu.
Tomēr intervija notiek nevis Rīgā, bet Mazirbē, kur viņa vadībā notiek rekolekcijas.
Netālu no Mazirbes baznīcas šim nolūkam ierīkots rekolekciju centrs – vēsturisku un jaunceltu ēku kopums, kur mācītāji, draudžu locekļi vai jebkurš cits var pabūt nostāk no ikdienas burzmas.
Kas īsti ir rekolekcija? Izklausās pēc savākšanās.
Lielos vilcienos tā arī ir, tā ir garīga savākšanās. Tie ir garīgi vingrinājumi, ar kuriem cilvēki atgūst un padziļina savas attiecības ar Dievu.
Ikdienas steigā un skriešanā arī tiem, kam ticības dzīve ir ļoti svarīga, šo saikni ļoti ātri izdodas pazaudēt, jo tās uzturēšana prasa disciplīnu un nodošanos. Slodze, steiga, pienākumi, ģimene… Lai arī apzināmies, cik tas viss ir būtiski un ka tas dod mūsu dzīvei jēgu, pamatu un prieku, ikdienā kvalitatīvu laiku Dievam veltām ļoti maz.
Rekolekcija, īpaši šeit – Mazirbē – ir iespēja aizbraukt prom no ikdienas, izrauties un piedzīvot būšanu kvalitatīvās attiecībās tikai ar Dievu, jo nav jārūpējas ne par ēdienu, ne citām sadzīviskām lietām. Visu sevi var veltīt tam, lai atjauninātu savu ticības dzīvi.
Arī vecākiem bieži mēdz ieteikt pavadīt ar bērniem kvalitatīvu, piepildītu laiku, nevis vienkārši atrasties blakus. Jūs līdzīgi runājat par kvalitatīvām attiecībām ar Dievu.
Tieši tā! Arī attiecībās ar citiem varam būt kopā, skriet viens otram garām, bet tā arī līdz galam nesatikt. Ja trūkst kvalitatīva laika attiecībām, tās kļūst virspusējas, formālas, negaršīgas. Līdzīgi ir attiecībās ar Dievu.
No cilvēka puses?
Jā, jo no Dieva puses tās vienmēr ir kvalitatīvas, interesantas un mīlestības pilnas! Cilvēks ir tas, kurš attālinās.
Ar kādiem vingrinājumiem attiecības var atjaunot?
To ir daudz, un tie ir dažādi, arī rekolekcijas mēdz būt atšķirīgas. Piemēram, ir Svētā Ignācija garīgie vingrinājumi, kas ir ļoti seni un kuru uzmanības centrā ir Kristus kā persona – gan kā cilvēks, gan kā Dievs.
Cilvēki tiek vesti ar dažādām garīgām metodēm, lūgšanas veidiem tuvāk Kristus personai. Varētu teikt, ka virsmērķis ir Viņu iepazīt labāk un iemīlēt.
Vai pienāk brīdis, kad cilvēks sajūt, ka atkal ir nonācis tuvāk Dievam? Kas tā ir par sajūtu?
Jā, šāds brīdis pienāk, un šo sajūtu var aprakstīt dažādiem vārdiem. Atgriežas jēgpilnība, dzīves garša, dzīvotprieks, attiecību prieks. Atgriežas spēks.
Patiesībā vislabākā, visdrošākā vieta, kur izdzīvot dzīvi viskvalitatīvāk, ir tā, kur cilvēks tiek mīlēts. No kuras mīlestību var pasmelt un tikt ar to piepildīts. Mīlestības enerģija visbiežāk ir tā, kas mums dod vislielāko jēgpilnību – gan katram pašam kā cilvēkam, gan tam, ko dara.
Tās ir smalkas garīgas kustības.
Dievs šajā ziņā ir ļoti labs, Viņš neliek stundām tupēt uz zirņiem un šaustīt sevi, lai izpelnītos Viņa mīlestību. Tas, ka tā jādara, ir pārpratums no viduslaikiem.
Dievs nevēlas, lai cilvēki ciestu, tieši otrādi – Viņš vēlas, lai mēs priecātos un būtu laimīgi, spētu kvalitatīvi baudīt dzīvi. Ar dziļāku nozīmi, nevis egoistiski.
Jā, protams, Dievs mums ir devis ķermeni un sajūtas, bet, ja dzīves baudīšanai nav dziļāka piepildījuma, ja caur to citu dzīves nepadarām priecīgākas un labākas, tad arī mūsējai trūkst jēgpilna satura.
Vai šai konkrētajai rekolekcijai ir kāda saistība ar Lieldienām?
Gavēņa laiks, kas iesākas ar Pelnu trešdienu un ilgst 40 dienas līdz Lieldienām, ticīgajiem ir īpašs laiks. Tad esam aicināti vairāk pievērsties savām attiecībām ar Dievu. Tajā ietilpst arī gavēnis. Tas ir līdzeklis, kas palīdz fokusēties vairāk uz garīgo, nevis fizisko pusi.
Te ir arī mūsu sirdsapziņas izmeklēšana: vai darām sev vai citiem pāri. Mēģinām atrast spēku kaut ko no iepriekš paveiktā nožēlot, kā arī piedot un saņemt piedošanu.
Par gavēni runā jau Vecajā derībā, un tā nav ēšana vai neēšana. Ir aicinājums būt žēlsirdīgiem, būt dāsniem, atvērtiem, palīdzēt tiem, kuriem dzīve ir sarežģītāka nekā mums.
Mūsdienās cilvēki cīnās arī ar citām lietām, piemēram, daudzi pārāk ilgu laiku pavada sociālajos portālos, virtuālajā pasaulē – tad mēģina gavēņa laikā to ierobežot.
Jau runājām par cilvēku atrautību no attiecībām. Noliekot pie malas blakuslietas, vairāk var nodoties citiem cilvēkiem, pamanīt viņu vajadzības. Šis ir laiks, kad par to padomāt.
Taču problēma ir tāda, ka ļoti daudzi baidās pat sākt par to domāt. Dzīvojam priekšstatos par to, cik brīnišķīgi esam un ka neko citu mums nevajag, bet tā ir sevis iemidzināšana.
Ja sāk domāt par to, kā dzīvo, kur palikuši dzīves lielie sapņi un kāpēc esam apstājušies pie pirmajiem pakāpieniem, nav viegli un vienkārši. Jo izrādās, ka daudz kas būtu jāmaina.
Vai var salīdzināt Lieldienas un Ziemassvētkus?
Es nesalīdzinu, jo tiem ir atšķirīgs saturs, kaut arī stāsts ir par vienu un to pašu – par Kristu, kurš iemiesojas un nāk pasaulē, un par to, ko savā mīlestībā pret cilvēkiem paveic.
Ziemassvētki ir pietiekami vienkārši pieņemami arī tiem, kuri nav saistīti ar kristīgo ticību. Tie ir kā tradīcija ģimenē, jo vēsts ir skaista: bērns ir piedzimis. Bērni reti kuram ir vienaldzīgi, un no bērniem arī neviens īpaši nebaidās. Ir kopīgs prieks.
Lieldienās pievienojas atbildības izjūta. Parādās doma ne vien par Kristus augšāmcelšanos, bet arī par viņa nāvi un to, ko Dievam tas ir maksājis. Kāpēc bija jādod savs dēls pie krusta. Tas liek iedziļināties sevī un domāt, vai tiešām kādam bija jāmirst par to, ka esmu kaut ko nepareizi darījis.
Ja vēl sāk domāt, ka tas bijis Dievs, kurš atdevis savu dēlu, lai mani izrautu no ievainojošu notikumu ķēdes, tiktu galā ar pagātni un sāktu apzināties, ka mana dzīve ir dāvana… Un kā es šo dāvanu izlietoju.
Vai es mūža nogalē sākšu ar nožēlu skatīties, kā dzīve man izslīdējusi caur pirkstiem. Varbūt arī ārēji kaut ko būšu paveicis, kas citiem ļautu teikt, ka mana dzīve bijusi kā vērta, bet iekšēji jutīšos ko pazaudējis, jo mans iekšējais cilvēks būs palicis tikpat nepiedzimis, neapzināts, nesatverts.
Jēzus teicis – neviens neies pie Tēva kā vien caur mani. Kaut gan ceļi taču it kā ir daudzi.
Esmu daudz domājis par mājām – ko tās mums nozīmē. Vienmēr ar baltu skaudību esmu skatījies uz tiem, kuriem ir spēcīga māju izjūta.
Varbūt viņiem ir dzimtas mājas vai paši tās izveidojuši. Man tādas piederības izjūtas kādai noteiktai vietai nav, bet esmu atradis to aspektu, ka mīlestība ir tā, kas kādu vietu padara par mājām. Līdz ar to manas attiecības ar Jēzu ir kā vieta, kur atrodu mieru, drošību un piepildījumu. Tās ir manas garīgās mājas.
Ja nepazīst Kristu, ja caur viņu nav iepazīts Dievs, tad nemaz nevar zināt, ka tādas mājas ir. Tad sevi it kā no tām izstumj, kaut gan tās paredzētas tieši man un ikvienam no mums. Lai tajās ieietu, man atliek tikai pieņemt mīlestību, ar kādu Dievs mani mīl. Atsaukties tai, izveidot attiecības ar Dievu.
Vai esat izjutis attālināšanos no Dieva?
Protams! Domāju, ka tas notiek nepārtraukti. Jūtu arī šaubas. Ne velti kristīgajā ticībā ir pazīstami tādi jēdzieni kā “tuksneša laiks” un “garīgās nakts laiks”, kad piepeši sāc šaubīties par savu pieredzi – neraugoties uz to, ka dievpieredze manā dzīvē bijusi ļoti pārliecinoša.
Ja ticību formulē caur apustuli Pāvilu, tā ir paļāvība uz neredzamām lietām. Manā dzīvē Dieva pieskārieni bijuši tik jūtami un tik nozīmīgi, ka nevaru tos vairs ignorēt. Tie ceļ manu ticību, un es varu ticēt bez ticības, jo pēc savas pieredzes zinu, ka Dievs ir.
Garīgā dzīve nekad neapstājas, tai ir neizmērojami dziļumi un plašumi. Lai mēs neapstātos, dažreiz Dievs mūs ieved šādos tuksneša un šaubu periodos, kad sākam apšaubīt visu savu pieredzi un zināšanas un atgriežamies pie pamatjautājumiem.
Dievs mūs pie tiem atkal noved, lai mēs gūtu daudz dziļākas, pilnīgākas un skaidrākas atbildes. Teiksim, ja bērni mums kaut ko jautā par pasaules kārtību vai jebko citu, mēs parasti sniedzam ļoti vienkāršas atbildes.
Tas būtu dīvaini, ja ar šīm pašām atbildēm viņi dzīvotu arī kā pieauguši cilvēki! Tāpēc, kad viņi sasniedz nākamo brieduma pakāpienu, mēs tiem sniedzam jau dziļākas atbildes, līdz viņi izaug un reiz ierauga atbildi visā tās kopumā, dziļumā.
Tieši tāpat ar mums dara Dievs. Mēs nespējam uzreiz satvert ļoti dziļas atbildes, kaut arī tās mums ir ļoti svarīgas. To lielums sākumā var mūs nobiedēt, tāpēc sākumā mums parāda mazas lietiņas un tikai pakāpeniski ļauj aptvert to patiesās dimensijas.
Un tikko tev šķiet, ka esi savu garīgo telpu apguvis, tā atkal tiec no tās izvests, bet viss, ko zināji līdz šim, tiek it kā nojaukts. Ar laiku jau sāc saprast, ka tas ir brīdis, kad Dievs tev grib parādīt ko jaunu.
Ticība vienmēr ir izaicinājums neapstāties ne pie labām, ne sliktām lietām.
Būtu jau labi, ja nakts vai tuksneša brīžos uzreiz būtu skaidrs – ahā, tā nav nekāda katastrofa vai bezdibenis, tikai Dievs grib ar mani komunicēt jaunā līmenī!
Skaidrs, ka sākumā izjūtas ir ļoti biedējošas, īpaši, ja par to nekas nav zināms, ja nav garīga vadītāja vai ja nelasām attiecīgas grāmatas.
Tāpēc tiem, kuri izvēlas ticības ceļu, vienmēr iesaku atrast garīgo vadītāju – cilvēku, kura garīgā pieredze jau ir pāris soļu priekšā. Arī skolā taču vajadzīgi skolotāji, kuru garīgo izaugsmi varam sasniegt vai pat pāraugt. Iet vienam ir ļoti garš, sarežģīts un ievainojošs ceļš. Tas ir kā doties nepazīstamā vietā bez kartes.
Citās intervijās esat atklāti stāstījis, ka jums dzīvē nesen bijis grūts posms, ko esat nosaucis par pusmūža krīzi. Vai tagad varat pateikt, kāda bija šīs krīzes mācība? Un kas palīdzēja tikt laukā?
Pēc tam man bija kauns par to, kā esmu izturējies pret citiem, kuri arī gājuši cauri pusmūža krīzei, padevušies un pieņēmuši lēmumus, kas viņu dzīvi apmet kājām gaisā. Jo no ārpuses tas izskatās pilnīgi citādi. Esot iekšā, tā ir liela tumsa un izmisums, turklāt attiecas nevis tikai uz kādu vienu dzīves telpu, bet dzīvi kopumā. Sāc apšaubīt visu, jebko, kas dzīvē bijis.
Interesanti, kā Dievs it visiem ir paredzējis šādu brīdi pēc svarīga dzīves posma, lielākoties starp 40 un 50 gadiem, kad gribot negribot tiec ievadīts šādā krīzē.
Tas vajadzīgs, lai pārbaudītu, vai vērtības, kuras esi pieņēmis, ir īstas. Vai tas, ar ko tu dzīvo, patiešām ir tā vērts. Krīze vienmēr uzdod šādus jautājumus.
Man ļoti palīdzēja mana māsa Dana, kas ir kapelāne Stradiņa slimnīcā. Viņa pirmā mani diagnosticēja. Biju ar viņu ļoti atklāts un patiess, stāstīju viņai visu, kas ar mani tobrīd notika. Tas man sniedza iespēju par to reflektēt.
Varētu vaicāt – bet kā tad tā, tu taču esi ticīgs cilvēks. Tobrīd arī par to sāku šaubīties, jo tāda ir krīzes daba. Vienlaikus garīgā dzīve, kurā jau vairākkārt biju pieredzējis, ka Dievs mani izved cauri grūtībām, un sapratis, ka Dieva mīlestība ir personīga, kādā prāta kaktiņā ļāva paturēt ticības apziņu. Arī tā no saviem noslēpumainajiem dziļumiem palīdzēja man iziet krīzei cauri.
Līdzīgi ir ar muskuļiem – ja tos ikdienā trenē, to spēks vienā dienā nepazūd.
Tieši tā! Un, ja tev nebūs vienas kājas, uz kā balstīties, būs otra, un, ja nebūs kāju, būs rokas.
Pēc intervijas, kurā pirmo reizi stāstīju par savu pusmūža krīzi, ļoti daudzi nāca ar mani runāties. Sapratu, ka vistuvākie nav tie, kas šādā kritiskā laikā var atbalstīt, jo viņi paši cieš no krīzes, jo pats tik ļoti esi ne tas, kas līdz šim. Tāpēc vajadzīga profesionālu cilvēku palīdzība, vai tie būtu psihologi, mācītāji vai citi, kas var pateikt: ar tevi viss ir kārtībā, tev tas vienkārši jāizdzīvo, un tu tagad nedrīksti pieņemt nekādus lēmumus.
Pilnīgi nekādus! Kaut gan tobrīd domā, ka absolūti skaidri zini – viss līdzšinējais ir garām, gribu sākt jaunu dzīvi pilnīgi visās jomās. Bet ir jānogaida, kad krīze paies, jo tad kļūs redzams, ka 90 procentu no tā, par ko domāji, ka tas nekam vairs neder, ir tavai dzīvei vērtīgs, vajadzīgs un svarīgs. Varbūt 10 procenti ir tādi, kur vērts kaut ko pārdomāt un mainīt.
Jāaizskaita nevis līdz desmit, bet līdz simtam?
Pat līdz tūkstotim un vēl vairāk!
Esat stāstījis, ka jūsu darbs saistīts ar lielu sevis atdošanu, kas savukārt izraisa izdegšanu, tomēr šai intervijai piekritāt ļoti viegli. Vai tas nozīmē, ka esat iemācījies sevi pasaudzēt?
Pēdējos sešus septiņus gadus ļoti daudz strādāju ar saviem senajiem ievainojumiem, kuru dēļ man grūti pateikt nē. Esmu no tādiem psiholoģiskajiem tipiem, kas mīl citus, bet nemīl sevi. Vienmēr sevi nolieku aiz citiem. Arī tāpēc braucu uz rekolekcijām, ka jau ilgāku laiku jūtu sevī izdegšanas un pārslodzes simptomus.
Interesanti, kā šeit, esot klusumā, pilnīgi var just, kā klusums manī spiežas iekšā, bet stress – ārā. To novēlu arī citiem, kuri jūtas izdeguši un mana, ka vairs nespēj normāli lasīt vai strādāt, jo nevar uztvert un koncentrēties, vai dara visu automātiski un nekas īsti nesagādā prieku: ļoti palīdz atrašanās klusumā un mierā.
Trīs četras, bet vislabāk piecas dienas būt klusumā, vienkārši dzīvot, priecāties par to, ka esi. Klusums pēc būtības ir ļoti dziedinošs, jo tajā Dievs ir klātesošs.
Daudzi klusumā jūtas samulsuši, jo esam pieraduši lielākoties dzīvot troksnī. Īsti nesaprotam, ko klusumā darīsim, un baidāmies sadzirdēt to balsi sevī, kas sāks uzdot lielus un nepatīkamus jautājumus, bet jāsaņem drosme. Dievs ir ļoti maigs, Viņš nekad neliks darīt ko tādu, kam neesam gatavi, kaut gan uzrunās un ar daudz ko konfrontēs.
Skaļumā nedzirdam ne tikai Dievu, pat paši sevi nedzirdam.
Atgriežoties pie Lieldienām… Vai vispār būtu bijis iespējams tāds scenārijs, ka Kristu nesit krustā, bet viņš kļūst par pasaules valdnieku? Vai arī tas jau no sākta gala bija izlemts, ka viņam jāmirst?
Tas bija izlemts jau no sākta gala. Kādam tā grēku nasta bija jāsamaksā. Dievs jau nevar iet pretī savai taisnībai. Ja grēks ir tas, kas izraisa konkrētas sekas, tad kaut kādā veidā šīs sekas ir jālikvidē. Kaut kur jābūt taisnībai. Neviens no cilvēkiem to nespēj. Mēs gribam būt taisnīgi, labi, godīgi, pret visiem vienlīdz mīloši, bet nespējam tādi būt, jo kaut kas mūsu dabā ir slims.
To sauc par iedzimto grēku un citos vārdos. Esam it kā ar kaut ko inficēti. Parasti minu piemēru ar mazu bērnu, kurš jauki spēlējas un uzbūvē pili no klucīšiem, bet tad piepeši viņam kaut kas uznāk, un viņš pats pili noposta. Kaut kas viņā ir tāds, kas liek rīkoties tik destruktīvi.
Bieži vien mums ir labi nodomi un griba, bet izpildījums nereti pretējs. Vienīgais, kurš varēja piepildīt Dieva taisnību, bija pats Dievs, ienākot pasaulē kā cilvēks.
Izlīdzināja cilvēka parādu Dieva priekšā. Kā tiesā. Iedomājies, ka esi vainīgs. Nolasa spriedumu, pēc kura tev pienākas noteikts sods, piemēram, desmit tūkstošu naudassods, kuru tev nav, tāpēc jāiet cietumā. Tad pieceļas kāds pilnīgi svešs cilvēks un saka, ka samaksās tavā vietā. Viņš to izdara, un tu esi brīvs, vari iet un dzīvot tālāk.
Tāpat arī Kristus – viņš samaksā, lai mēs varētu turpināt dzīvot un veidot attiecības ar Dievu. Nevis baidoties no Viņa, nevis kaunoties, bet esot Viņa mīlestībā.
Salīdzinājums ar desmit tūkstošu sodu ir labs, bet es esmu tikai cilvēks un pēc kāda laika savu labdari aizmirstu!
Tāpēc mēdzu teikt, ka ticība nav viens brīdis, kad nolemju: tā, tagad es būšu ticīgs – tagad kristīšos, tagad iesvētīšos un, kad būšu to izdarījis, tad būšu gatavs. Katru dienu jāizvēlas ticēt. Ticēt, ka mani grēki ir piedoti, ka man nav jābaidās no Dieva vai jājūt kauns.
Protams, apzinos arī savu nabadzību. Nevaru dzīvot pilnīgi svētu un ticīgu, Dievam tīkamu dzīvi, jo manī joprojām ir lepnība, skaudība, iedomība un visādas citādas ne tik pozitīvas īpašības.
Atzīstu, ka nespēju sevi izmainīt, tāpat kā savu ādas krāsu. Esmu tāds, kaut gan negribu tāds būt. Bet Dievs man saka – man pret to ir zāles. Pieņem tās un topi dziedināts! Un šīs zāles, šī patiesība un brīvība man sevī jāpieņem katru dienu.
Cilvēks joprojām tiek kārdināts, bet viņš var izvēlēties teikt nē.
Alkoholiķis nevar nedzert, jo alkohols ir saindējis. Viņam vairs nav izvēles, kaut gan viņš saka, ka varētu nedzert. Kad jautā, kāpēc tomēr dzer, viņš apgalvo, ka grib to, bet patiesībā nemaz nevar citādi. Izārstēties iespējams dažādos veidos, piemēram, es esmu alkoholiķis, kurš nedzer jau 24 gadus. Dievs mani no tā atbrīvoja. Līdzīgi arī citās atkarībās un deformācijās Dievs var atbrīvot, tikai jautājums – vai pats apzinies, kas ir tava deformācija.
Esat stāstījis par šo dievpieredzi, kas palīdzēja tikt vaļā no dzeršanas un sākt jēgpilnāku dzīvi. Vai saruna ar Dievu notiek kā iekšējs dialogs?
Ir bijusi reize, kad patiešām dzirdu, ka ar mani runā Dievs. Tā ir kā ļoti klusa, maiga balss no sirds, kas mani uzrunā.
Pārējās reizes tas bijis vairāk kā dialogs. It kā runā pats ar sevi, bet, kad paiet kāds laiks, tad saproti, ka atbildes, ko it kā pats sev esi sniedzis, tomēr pārsniedz tavu zināšanu un pieredzes apjomu. Tad saprotu, ka Dievs tādā veidā caur manām domām ar mani runājis.
Domāju, ka es ar Dievu sarunājos katru dienu, bet dialogi notiek retāk. Tomēr to, ka man ir dzīvas attiecības ar Dievu, es piedzīvoju katru dienu.
Pieslēgums ir!
Jā, kad es tam ļaujos. No Dieva puses pieslēgums ir vienmēr, tikai es regulāri izeju ārpus zonas.
