Ragaciema Silu saime ikdienā kūpina un tirgo zivis, svētkos spēlē teātri 2
Ragaciemā visi, kam vien pajautā, nāk no Siliem vai ir tiem tuvāks vai attālāks rads. Mauriņmāju vecā saimniece kādreiz teikusi – Silus jau nevar kustināt uz viesībām, tūlīt sanāk trīsdesmit cilvēku. Šodien divi lielās dzimtas atzari apvienojušies arī kopīgā darbā, nodibinājuši uzņēmumu “Mauriņi – S”, kur kūpina un tirgo zivis. Pie zivīm viņi no mazotnes radināti – kā tēvs no jūras atvedis lucīšu lomu, bērniem puslitra burciņas rokā, lai ķidā. Kad trauciņš pilns ar ķesiņām, rokā 20 kapeikas saldējumam.
Katram savi uzdevumi
Mauriņu mājas ikdiena grozās ap zivju sagādi, apstrādi, kūpināšanu un tirdzniecību. Kā jau ģimenes uzņēmumā – katram savi uzdevumi, bet, ja vajag, viens otru spēj aizvietot. Pagalma mazajā namiņā, kur algots palīgs kūpina zivis pēc sentēvu metodes, skurstenis kūp pastāvīgi. Daži smalkāki kaimiņi par dūmiem degunus vien raucot, bet, ko padarīsi, uzņēmējiem visi papīri kārtībā. Kamēr jaunie darbos, Inetas un Māra mamma Olita visiem gatavo pusdienas. “Nevaru ciest, ka bērniem uz sausu maizi jādzīvo visu dienu. Vakariņas gan lai meklē paši, un sestdienas, svētdienas teicu, lai dod brīvas. Tad jāizbrauc kaut kur uz plezīriem,” mājas saimniece izklāsta savu kārtību.
Vispār jūrmalciemnieki esot pašerpi ļaudis – spļaujot ģīmī ar un ienācējus visai atturīgi uzņem. Vēl nesen kapos ciema sievas Olitai atgādinājušas – tu arī esi ienācēja. Taisnība – viņas ģimenei Ragaciemā dzīvokli piešķīra, kad netālajā Antiņciemā bija nodegusi māja. Jaunā meita samīlējās kaimiņpuisī Valdī un dzīvo te jau 48 gadus. “Es, lauku skuķis, iepinos zvejnieku tīklos, no viņu darbiem nesapratu ne bū, ne bē. Bet man bija laba vīramāte,” lepni nosaka Olita, jo itin ātri apguvusi visus zvejnieksievas pienākumus. Zvejnieku kolhoza “Selga” laikā skaitījusies kā vīra izpalīdze, kurai nemaksāja algu, vēlāk dabūjusi kūpinātājas darbu Ragaciema zivju kūpinātavā. Uz pašu roku sākuši darboties pēc kolhoza izjukšanas – vīrs gājis jūrā, Olita kūpinājusi zivis un aicinājusi palīgā arī meitu un dēlu. Sākuši tirgot – gan uz ceļa līkuma pie Kalniņa pieturas, gan vietējā tirdziņā.
Pēc darba uz sedumu – lielo vīru lego pilsētiņu
Mūsu mamma ir mūsu lielmāte, viņa mūs visus satur kopā – par Olitu saka jaunie. Katram bijis savs ceļš līdz ģimenes uzņēmumam – Ineta strādājusi kolhoza kancelejā par mašīnrakstītāju, kādu laiku arī laboratorijā un “uzdienējusies” līdz pat komjauniešu sekretārei, viņas brāļasieva augstskolā izmācījusies par automatizētās vadības sistēmas inženieri, bet abi vīrieši stūrējuši auto šofera amatā. Radiem kopā darbojoties, jāspēj pielāgoties, atzīst Ginta.
Zivju rūpals ir prasīgs – kad jābrauc uz gadatirgiem, nākas rauties arī brīvdienās. Pēdējos divus gadus kūpinājumi tiek piegādāti lielajiem Rīgas veikaliem “Maxima” un “Rimi”, mazie tirdziņi vairs dod tikai papildu ienākumu. Uzņēmums saņēmis Eiropas kvalitātes sertifikātu, kas uzliek ne mazums pienākumu. “Viena zivs jāreģistrē piecos žurnālos – tās ir Eiropas Savienības prasības. Taču nav jau variantu, ja esam tik tālu tikuši,” nosaka Ginta, kuras atbildībā arī grāmatvedība.
Ragaciemā taka līdz jūrai nav aizaugusi, un sedumā – vietā, no kurienes zvejnieki iet jūrā, – kā senāk slejas tīklu būdas. Pati vecākā koka būve saglabājusies no 1920. gada, laika gaitā daudzas bija gājušas bojā vai pa pusei sabrukušas. Viens no Siliem atjaunojis savu senču būdu un rosinājis arī pārējos. Šodien uz Ragaciema sedumu ikviens ceļotājs var doties kā brīvdabas muzeju – jūrmalā stāv astoņas glītas tīklu būdas ar niedru jumtiem, turpat dažas laivas, zivju kūpinātava, aka. Viss tapis pašu spēkiem un par pašu naudu.
Kā jūrā iešanas vietu sedumu izmanto tikai nedaudzi ragaciemnieki. Vietējiem vīriem šī vairāk ir kā vieta, kur satikties, papļāpāt. Sievas ar asāku mēli to nosaukušas par lielo vīru lego pilsētiņu.
Šeit ragaciemnieki sanāk arī svētku reizēs – Jāņos, mazajos Zvejnieksvētkos. Uz svinēšanu neviens nav skubināms, nosmej Ineta. Kaut vai viņu saimē – 1. janvārī visi nes uz mežu kustoņiem dāvanas un pie reizes brīvā dabā pasvin Jauno gadu, 8. martā kopā sanāk saimes “meitenes”, bet Lieldienās mežmalā notiek olu ripināšana ar deguniem. Uz kādu jubileju reiz sadomājuši iestudēt ludziņu, lai nav jāsēž tikai pie galdiem.
Valsts svētkus Sili un Ņukšas sagaida ģimenes lokā. Olita atceras laiku, kad šādas svinības bija liegtas, taču Ziemassvētki viņu saimē allaž svētīti. “Kad sākās tas šurumburums (ar to Olita domā Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku. – I. P.), vīrabrālis mani visur rāva līdzi – bijām uz manifestācijām Mežaparkā, Daugavas krastmalā. Tad es redzēju – jā, mēs varam, mēs esam latvieši!”
LR raidījumu par Ragaciema Mauriņu māju Silu un Ņukšu ģimenēm klausieties 18. novembrī plkst. 16.05, atkārtojumā – 23. novembrī plkst. 6.03.
