Pusķieģelis aizsardzībai jeb kurš ir labākais akmens kā talismans 3
Gunta Dauģe, “Spīgana”, AS “Latvijas Mediji”
Zini, kāda ir biežākā vajadzība, kāpēc cilvēki meklē akmeni? Aizsardzībai! Protams! Kurš ir labākais akmens aizsardzībai? Vai šis akmens pasargās no lāstiem?
Šie jautājumi mani ir noveduši līdz gandrīz vai izmisumam, tāpēc pieteicos par to pastāstīt vairāk. Esmu jau sākusi ieteikt pusķieģeli vai jebkuru akmeni, kas ir gana smags, lai to varētu izmantot kā ieroci. Aizsardzības meklējumi man izraisa mūžīgo jautājumu – no kā tu vēlies aizsargāties?
Visiem aizsardzības līdzekļiem ir vismaz šādas kopīgas iezīmes –
* tev ir jānonāk apstākļos, no kuriem vēlies aizsargāties,
* tu samazini iespēju sajust to, kas patiesībā notiek.
Piemēram, apavi pasargā mūsu pēdas gan no sala, gan lietus, gan dažādiem nelīdzenumiem. Bet ir tik patīkami sajust ar pliku pēdu siltu vasaras peļķi, ir tik patīkami iet pa baskāju takām vai vismaz sajust vannas istabas apsildāmo grīdu!
Var jau ietīties plēvēs, gumijniekos un lietussargos, bet reizēm ir vajadzīgs izlīt līdz ādai. Tas mūs padara dzīvus, tas mums ļauj apzināties mūsu būtību. Izdzirdēt savu dvēseli.
Varbūt tev vajag vienkārši prezervatīvu, ja jau meklē aizsardzību? Akmeņi no grūtniecības tiešām nepasargās, ja vien tu ar tiem neaizvieto intīmo tuvību.
Mēs esam sākuši bēgt no dzīves, no īstām emocijām, īstas mīlestības un īstām sāpēm.
Respektīvi, faktiski visos gadījumos nav runa par aizsardzību. Patiesība ir kaut kur pavisam citur. Viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki meklē aizsardzību, ir bailes. Ja tās ir bailes, tad ir kritiski svarīgi saprast, no kā tieši ir bailes vai par ko ir bailes. Ja man ir bail, ka mani nenovērtēs, un tāpēc es meklēju akmeni aizsardzībai, tad patiesībā man vajag akmeni, kas celtu manu pašapziņu, kas mazinātu šo nepārliecinātību, nevis izolētu un norobežotu.
Otrs populārākais iemesls ir nestabilitāte, pamata trūkums. Te gan jāsaka, ka tie akmeņi, kas ir domāti aizsardzībai, lielākajā daļā gadījumu palīdz – tie sazemē un rada stabilitāti, kas cilvēkam ļauj tālāk darboties.
Nu, jā, lāsti. Tas vispār ir īpašs temats. Neiedziļināšos šoreiz, kas tajā visā patiešām ir, bet visbiežāk tā ir atbildības novelšana uz kādu vai kaut ko citu. Man nav labs darbs tāpēc, ka man ir uzlikts lāsts, nevis tāpēc, ka esmu slinks vai apņemos darīt darbus, kur man nav nekādu dotību. Ja manā dzīvē viss nenotiek tā, kā es esmu izsapņojis, tad ir viegli to norakstīt uz lāstu. Ir viegli atrast kādu, kurš man nepatīk, un tāpēc viņš man vēl ļaunu, ir uzsūtījis lāstu. Nesaku, ka lāstu kā tādu nav, bet – būsim godīgi – ar ko es esmu tik īpaša, lai kāds tik ļoti pūlētos atrast tos retos cilvēkus, kas par pienācīgu samaksu sūta man virsū lāstu? Kas man bija jāizdara iepriekš, lai ko tādu izprovocētu? Un, jā, protams, jebkurš cilvēks taču pazīst 5–10 lāstu uzlicējus.
Kā jau teicu, aizsardzība ir vajadzīga tikai tad, ja esam nonākuši konkrētos apstākļos. Ja mēs gribam sevi aizsargāt no lietus, tad varam aizsardzībai ņemt lietussargu vai arī vienkārši pagaidīt, kad lietus pāriet. Tad lietussargs kļūst lieks. Mēs esam vibrējošas būtnes, kas tendētas mijiedarboties, ietekmēties, pielāgoties ar to, ar ko nonākam saskarsmē. Ja jau tu meklē aizsardzību, ja jau nevēlies mijiedarboties ar to, kas ir tev apkārt, tad ļoti iespējams, ka ir pienācis laiks pieņemt kādu nopietnāku lēmumu un izbeigt toksiskas attiecības vai pātraukt darba attiecības, kurās jūties izsmēlies un nepiepildīts. Tam nevajag aizsardzības akmeni! Tam ir vajadzīgs akmens drosmei, izlēmībai, skaidram skatam vai intuīcijai, lai pieņemtu labāko lēmumu. Ierakšanās dziļāk cietoksnī radīs tikai degradāciju un regresu, bet te mēs esam nākuši attīstīties, pilnveidoties, mācīties un piedzīvot pilnu varavīksni ar emocijām un notikumiem. Tie visi kopā veido mūsu dzīvi, tie visi ļauj saprast un salīdzināt, ļauj novērtēt un būt pateicīgiem.
Pateikšu godīgi, vienīgais īstais iemesls, kad patiešām aizsardzības akmens palīdzēs un būs pat nepieciešams, ir aizsardzībai pašiem no sevis, no savām toksiskajām emocijām, domām, no sevis žēlošanas, no bezgalīgas tieksmes ciest. Jā, ir lieliski, ja kaut kur to visu šļuru novada, uzkrāj un atdod zemei vai ūdenim pārstrādāt. Ja stāsts ir par to, ka tu pati sev ļoti dari pāri, tad ir laiks strādāt ar sevi. Iespējas ir plašas – no psihoterapijas līdz baznīcai.
Bieži vien aizsardzības vietā ir nepieciešams tos sastāvējušos ūdeņus sakustināt, sakult, aizsargdambjus izjaukt, sabrucināt, lai izlauztu sev jaunus ceļus. Nenobīties un atvērt savu dzīvi jaunām iespējām, jaunam līmenim.
Ceļam kā tādam nav nozīmes, svarīgs ir rezultāts. Ja ar tevi rezonē konkrētā izvēle, tad tas ir īstais ceļš. Vismaz šobrīd. Un beigās, izstaigājot visus pasaules ceļus, nonāksi mājās – nonāksi savā centrā, kurš ļaus sevi savākt un no staigājoša trokšņa pārvērsties skaistā mūzikā. Un, ja tu skani, ja tu esi melodija, tad trokšņi ies tev ar līkumu, tad tev nelīs, bet spīdēs saule. Tad tavs lietussargs izskatīsies muļķīgi un neveikli. Tāpēc, pirms meklē akmeņus aizsardzībai, atrodi atbildes. Saproti sevi! Iespējams, ka tev dzīvē vajag sauli, nevis lietussargu. Iespējams, ka tev šobrīd ir svarīgi izlīt līdz ādai. Ir muļķīgi būt tik bezgala iedomīgiem, lai uzskatītu, ka tas, kas mūsu dzīvē notiek, ir lieki, nepelnīti un no tā kaut kā būtu jāizvairās.
Iespējams, šobrīd, kad tu meklē akmeni aizsardzībai, patiesībā ir īstais laiks kalnu kristālam – dzidram, caurspīdīgam, godīgam un atklātam, kura priekšā melot vairs nav iespējams. Nevis slēpties aiz obsidiāna, kuram būtu jāaizsargā. Un kā gan tas var tevi aizsargāt, ja tam pat nav kristāliskā režģa? Ja tas pats ir tapis caur kušanu? Pat obsidiāns ir sācis ar ļaušanos, ar uzticēšanos ugunij. Uzticies dzīvei, tā zina, kurp tevi nes!
