Salauzta dvēsele 17
“Man jau no skolas laika ir tāda nejauka mode salasīt visādas savdabības kā ezim uz adatām un atdarināt. Nevis izsmiet, bet nolikt tautas priekšā, lai citiem tiek kāds labs brīdis,” teic Dzidra Kuzmane. “Bet Ķenci es negribēju pieņemt, man gandrīz ar varu viņu pielika. Nevarēju iedomāties, kā ģērbšos, ko runāšu. Man viņš nekāds gudrais nelikās, tāds līdējs un savlabuma meklētājs,” atceras ilggadējā bibliotekāre. “Tagad man jāsaka paldies toreizējai darbabiedrenei Veltiņai un kultūras nama direktorei Līgai, ka viņas mani pa abām iesēdināja tajā pelēkajā mētelī. Citādi es nebūtu saņēmusi tādu mīlestību, kāda man tikusi Ķenča izskatā. Viņš manu dzīvi bagātina no viena gala līdz otram. Kopā esam izgājuši lielāko Latvijas daļu un iepazinuši brīnišķīgus cilvēkus. Abi esam bijuši gan “krējuma”, gan vienkāršos tradīciju pasākumos, pilsētu svētkos un citur. Sākumā likās, ka bez Ķenča Dieviņa radītajā pasaulē nevar notikt nevieni svētki! Bija pat reizes, kad vienā dienā piedalījos trīs pasākumos, bet tagad cilvēki vairāk grib tikties Jaunpiebalgā, kā es saku, valdības goda ustabā, un mazāk ir tās iešanas pasaulē, bet tas, kā sacīt, labi, ka nav savs stīvums jānēsā pa pasauli.
Kādreiz es taisīju nejēgā pauniņas – saliku maizi, alu vai sieru, kad tas vēl nebija tik dārgs. Tagad, ja man kāds jāapdāvina, saku: pauniņas gādājiet paši!
Man ir bijis gods saspēlēties ar dižiem māksliniekiem – Jāni Dreiblatu, Pēteri Liepiņu un citiem. Visgrūtāk likās, kad man televīzijā par Prātnieku solīja Voldemāru Šoriņu vai Zigurdu Neimani, bet beigās pateica, ka būs Harijs Spanovskis. Domāju: nu gan ir beigas – viņš, tāds šarmants kungs, mani nepieņems! Bet, jau nolasot katram savu tekstu, aktieris likās tīri jēdzīgs. Nobeigumā teicu: paldies, māksliniek, par jūsu uzupurēšanos kopā ar vienkāršu tautieti. Kad viņš uzslavēja, ka esmu bijis varens un necerēti labs, apstulbu – tādas dižas personas slavas vārdi taču aizkustina!
Nu mēs abi ar Ķenci esam saplakuši domāšanā, un dvēsele mums abiem ir pussalauzta. Nevaram pieņemt to, kas notiek mūsu valdībā, – nepareizos likumus un naudas bāšanu savās kabatās, ka nu jau ārā kritīs. Kā gan kāds var noteikt cilvēka iztikas minimumu! Katram ir savas vajadzības, sava veselība un nevarības brīdis. Pēdējā laikā esmu saskumusi par savu veselību un mīļajiem bērniem, kuriem vēlu labas un cilvēcīgas dienas. Reizēm cilvēks dabū šādu tādu darbiņu, bet samaksa nav diez kāda. Darbu sākot, nosola tik, bet, kad jāmaksā, cipari mainās. Tā daudz ko zaudēju – ja man ir dvēselisks saplakums, neko nevaru atstāt uz papīra. Bieži dzejolis paliek izdomāts, bet neuzrakstīts. Kaut kas manī sabrucis, un, vai saies vienā gabalā, Dievs vien zina.
Tik daudz mūsu cilvēku aizbraukuši projām, arī daži mani mīļie – un ne jau no labas gribēšanas! Kaut jel valdībai nāktu apskaidrības brīži un tā saprastu, ka cilvēkiem vajag normālu darbu un algu!”
