Pusi mūža kopā ar Ķenci. Saruna ar slaveno Ķenča tēla atveidotāju Dzidru Kuzmani 17
Dzidra Kuzmane teju 86 gadu vecumā turpina iejusties rakstnieku brāļu Kaudzīšu radītā Ķenča tēlā un, sagaidīdama mūs Jaunpiebalgas novada domē savā darba kabinetā, atzīst, ka tas no dāvanām vien sastāvot. Vēl kādas trīs telpas vajadzētu, lai novietotu arī pārējās veltes, kas stāv mājās.
“Liels paldies novada tēvam Šāvēja kungam, ka viņš man iedalīja istabiņu, kur varu savus ciemiņus mīļi sagaidīt un palielīties, pie kāda gaiša cilvēka viņi ir atbraukuši,” Dzidras kundze klāsta Ķenča savdabīgajā runas manierē. “Vienmēr jau tiek atvests arī kāds ciemakukulis – plecu lakats dziļā mīlestībā, grāmatas par tām vietām, no kurienes viesi ieradušies, vai smeķīga tēja. Bet pats galvenais, ka cilvēkiem esi vajadzīgs un viņi apskata arī Piebalgu, kas ir pate varenākā vieta Dieva pasaulē, ko tautiešu pulkiem vajag redzēt.”
Dzīves mīlētāja
“Esmu stipri stīvs cilvēks, bet, paldies Dievam, ka vēl ne galvas daļā. Ķenča garīgais prāts, kā sacīt, joprojām turas piebaldzēna gaišumā un Piebalgas kalnu stiprumā. Jūtos bišķi vajadzīgs un derīgs,” Dzidra Kuzmane teic sevis atveidotā tēla vārdiem.
“Man vajag iet uz slimnīcu, bet nav tik daudz naudas, lai ārstētos. Zāles dzeru kā narkomāns, aptiekā paliek mans iztikas minimums. Daži gan novērojuši, ka man vajagot tikai uzvilkt Ķenča tērpu un vairs nekas nesāpot,” viņa saka un atzīst: “Trakāka dzīves mīlētāja un dzīvot gribētāja par mani laikam nav visā Latvijā. Ja vien Dieviņš dotu, es dzīvotu kaut divsimt gadus un turētos kaut ar četrām kūjām.”
Mīļa vieta – bibliotēka
Pērn pie Dzidras Kuzmanes viesojušās 17 tūristu grupas. Būtu vēl vairāk, ja viņa dažām nebūtu bijusi spiesta atteikt slimības, mazmazbērnu kristību un citu iemeslu dēļ.
“Kad man sabrauc ciemiņi, izlieku uz galda materiālus, ko dodu arī līdzi, lai viņiem ir, kā sacīt, mūža pieminēšanai,” stāsta Ķenča atveidotāja. “Bijušas arī augstas personas. Kad, piemēram, pieteicās mācībspēki no Jelgavas universitātes, domāju: ko es, vienkāršs tautiets, tādiem dižiem stāšos priekšā! Bet, paldies Dievam, viss līdz šim ir godam gājis. Tomēr man grūti saprast: esmu strādājusi par bibliotekāri kopš 1954. gada, bet, kur vien parādos kā cilvēks normālā izskatā, tā atskan: vai, cik jauki, pie mums Ķencītis atbraucis! Tad pie sevis nodomāju: tas runas vīrs tak ir apēdis visu manu bibliotekāres mūžu!
Diemžēl 2009. gadā biju spiesta no darba aiziet, jo, kaut vai bija ceturtdaļa slodzes, no pensijas novilka desmit procentus. Tad lūdzu sekretārītei uzrakstīt atlūgumu manā vietā, jo nespēju savam mūža darbam nāves spriedumu nospriest. Man bibliotēka joprojām ir mīļa vieta un tāda paliks līdz mūža galam.”
