“Pusgada laikā es te iemācīšoties runāt un rakstīt krieviski” – Olga atklāj vairākas darba intervijās piedzīvotas epizodes 155
Uzņēmēji ik pa laikam dažādās intervijās norāda, cik grūti Latvijā ir atrast darbiniekus, tā kļūstot par arvien lielāku problēmu. Bet ir arī otra puse – arī no darbiniekiem dzirdēts, ka ar darba meklējumiem nemaz neiet viegli – prasības nereti esot nesamērīgas, algas – varēja būt labākas.
Saņēmām e-pasta vēstuli no Olgas, kura jau kādu laiku ir aktīva darba meklētāja, taču rezultāts pagaidām neseko un neseko. Viņa gan sola nepadoties. Viņas stāstā plašāk par pašas pieredzēto, dodoties uz samērā daudzām intervijām un saskaroties ar virkni dīvainību. Turpinājumā Olgas rakstītais.
“Nesen dažādu iemeslu dēļ atgriezos uz dzīvi Latvijā. Jau pirms atgriešanās sāku pētīt darba sludinājumus, tāpēc šķita, ka nekādu problēmu nebūs, jo piedāvājums ir, vajadzēs tikai nosūtīt CV un doties uz intervijām, taču viss nemaz neizrādījās vienkārši… Nu jau pusgadu esmu trakā CV sūtīšanas maratonā, kas vien nedaudzos gadījumos vainagojas ar darba intervijām. Daudzkārt ir vienkārši klusums. Mani iekrājumi sāk izsīkt un bažas par nākotni palielinās.
Atgriežoties Latvijā, biju gatava, ka var nākties strādāt zemāka līmeņa darbos par mazāku atalgojumu, iespējams, būs jāpārkvalificējas. Sludinājumus lielākoties skatos vietnēs Visidarbi.lv, CV.lv, CVmarket.lv, SS.com, arī NNA.gov.lv un “Facebook” darba sludinājumu grupās. Katru dienu tam veltu daudz laika.
Pastāstīšu arī dažus konkrētus piemērus, kā noritēja sarunas vietās, kur tiku uzaicināta uz darba interviju.
Darbs izglītības iestādē. Sludinājumā solītā alga – 1100 eiro, bet realitātē alga būšot mainīga, nevarēju līdz galam saprast aprēķinu. Saruna bija jauka, to vadīja patīkama sieviete, izrunājām dažādas specifiskas lietas, bija sajūta, ka viena otrai patiešām iepatikāmies, jo uzreiz sapratāmies. Gāju prom no sarunas ar prieku un diezgan drošu pārliecību, ka būšu atradusi darbu. Saruna bija piektdienā. Pirmdien saņēmu zvanu ar atteikumu. Esot atrasta piemērotāka kandidāte.
Cita vieta. Atkal patīkamas pārrunas. Darbs interneta veikalā – daļēji klātienē. Alga tiek solīta 950 eiro, darbs ir nepilnas slodzes. Uzreiz tika nolemts, ka esmu piemērota kandidāte, taču cilvēks, kurš atbild par personāla dokumentiem, neesot uz vietas, tāpēc Valsts ieņēmumu dienestā es tikšot reģistrēta vēlāk un darba līgums arī būšot kaut kad vēlāk. Jau sāku mācīties, taču dokumenti netika un netika sakārtoti, kas nozīmē, ka arī alga diezin vai būtu. Metu mieru.
Vēl viens stāsts. Darbs atbilstošs manai izglītībai un pieredzei. Alga 1600 eiro. Godīgi sakot, sapriecājos jau brīdī, kad aizsūtīju CV, jo šķita, ka tas patiešām ir īstas. Prasībām atbildu, šis darbs man patiktu, taču uz manu CV pilnīgs klusums. Redzu, ka sludinājums portālā ik pa laikam tiek atjaunots, bet uzņēmums klusē. Saprotu, ka tā arī neatbildēs, bet kaut kas tur nav labi, ja reiz sludinājums ir tik ilgi, bet cilvēku nevar atrast. Varbūt tas ir tikai ķeksīša pēc?
Izcelšu vēl kādu stāstu, kas iespiedies prātā. Skaistumkopšanas preču veikals, alga 1400 eiro. Saruna uzreiz notikšot ar pašu priekšnieku, kurš gan tikšanos kavē. Meitenes man iedod palasīt bukletus par uzņēmumu. Priekšnieks ierodas, mūsu saruna notiek skaidrā latviešu valodā, taču jāpilda ļoti dīvaini uzdevumi, kas īsti neatbilst darbam. Tiek parādītas arī programmas internetā, uz ko norādu, ka nepārzinu tik labi krievu valodu. Mani mierina, ka pusgada laikā es šeit iemācīšos tekoši runāt un lasīt krieviski. Dīvaini šķita arī tas, ka priekšnieks lepni stāstīja, kādus cilvēkus vispār ņemot darbā, piemēram, bijušos skolotājus vai policistus – nekad. Man šī saruna likās kā murgs, vispār nesapratu jēgu, nesapratu mērķus, nesapratu filozofiju. Un nožēloju, ka tur tik ilgi paliku. Man jāmācās piecelties un aiziet, netērējot savu laiku tādām tukšām sarunām.
Šie ir tikai daži piemēri. Nesaprotu, ko daru nepareizi. Varbūt izvēlos nepareizās jomas? Varbūt neprotu sevi reklamēt? Esmu konsultējusies arī pie NVA konsultantiem, viņi norāda, ka ar mani viss ir kārtībā. Man ir bijušas arī ļoti draudzīgas sarunas, pat jautras, kad rodas sajūta, ka šeit jau noteikti izdosies, bet atkal nekā…
Bet varbūt man ir pārāk augstas prasības? Man neder darbs, kurā jau darba intervijā man jautā ļoti personiskas lietas. Gribu mierīgu darba vidi, kas tomēr nav garlaicīga. Man patīk darbs ar informācijas vākšanu, apkopošanu, nevēlos strādāt lielā kolektīvā, gribu darbā justies kā ar savējiem…
Šobrīd man ir uzradies viens cerīgs variants, taču negribu sapriecāties par agru. Jebkurā gadījumā es neplānoju apstāties, es ticu, ka atradīšu vietu, kur strādāt ar prieku.
Savukārt darba devējiem aicinu pašiem vispirms precīzi saprast, ko viņi meklē, citādi sanāk tikai lieka laika tērēšana abām pusēm. Varbūt ir jādod iespēja arī cilvēkiem bez pieredzes, bet ar lielu vēlmi sevi pierādīt? Skaidrāk definējiet darba pienākumus sludinājumos! Padomājiet par algas atbilstību pienākumiem. Vienkārši sakot, izveidojiet sakārtotu darba vidi, tad darbiniekus atrast problēmu nebūs.”
