Juris Lorencs: Puse sieviešu, puse vīriešu 0
Nākamā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena solījusi panākt, ka viņas vadītajā komisijā puse no komisāriem būšot sievietes. Tātad tiek ieviesta sieviešu kvota. Bet varbūt tieši otrādi – vīriešu?
Puse uz pusi, katrs var tulkot, kā grib. Valdis Zatlers savā grāmatā “Kas es esmu” cita starpā raksta: “Pēdējos gados attīstās tradīcija, ka nākamais Eiropas Komisijas prezidents uzskata par labo toni komisāru amatos veidot īpašas kvotas sievietēm. Arī ASV universitātēs pēc dažādām pazīmēm tiek veidotas studentu kvotas. Manuprāt, kvotu politika neizbēgami kādu diskriminē un deformē taisnīgu konkurenci. Ilgtermiņā tā nedod gaidīto pozitīvo rezultātu un tikai noplicina tautas intelektuālos resursus.”
Trāpīgi teikts! Pārsteidzošā kārtā ierunāšanās par kvotām var tikt iztulkota divējādi un diametrāli pretēji. Pirmais: sieviešu kvota Eiropas Komisijā (valstu valdībās, uzņēmumu valdēs un padomēs, sabiedrisko organizāciju vadībā utt.) nav nekas cits kā tā saucamā “pozitīvā diskriminācija”, šobrīd vēl nepieciešams atbalsts, ko pelnījušas ilgu laiku “malā nobīdītās” sievietes.
Otrais: kvotas noteikšana jau pati par sevi ir aizvainojoša, jo netieši tiek apgalvots, ka brīvā tirgus apstākļos sieviete nespēj konkurēt ar vīrieti. Mūsdienu pasaulē joprojām nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu par sieviešu iesaistīšanos politikā (biznesā, baznīcu dzīvē utt.), jo tas ir arī emocionāls, tautu tradīcijās un kultūrā balstīts jautājums. Vienota nav pat konservatīvā islāma pasaule – Saūda Arābijā sievietes vēl nesen cīnījās par tiesībām sēdēt pie auto stūres, savukārt Pakistānas politiķe Benazira Bhuto savulaik pat divas reizes vadīja valdību.
Francijas, Vācijas un Itālijas republiku vēsturē vēl nav bijis gadījuma, kad valsts prezidenta amatu ieņemtu sieviete. Šajās valstīs tikai divas sievietes – Angela Merkele Vācijā un Edīte Kresona Francijā – ir vadījušas valdību. Būt par monarhu, par karalieni – lūdzu, pavisam cita lieta. Bet karalienes jau neievēl ne tauta, ne parlaments, viņas tādas piedzimst. Tikmēr dažas “jaunās demokrātijas” var kalpot par paraugu “vecajai Eiropai”.
Baltijas valstis var lepoties ar trim prezidentēm: Vairu Vīķi-Freibergu, Daļu Grībauskaiti un Kersti Kaljulaidu. Latvija ir viena no pirmajām valstīm pasaulē, kur sievietes ieguva vēlēšanu tiesības.
Bija brīdis, kad no četrām augstākajām mūsu valsts amatpersonām trīs bija sievietes: Valsts prezidente, Saeimas priekšsēdētāja un ārlietu ministre. Un vēl viens citāts no Zatlera grāmatas: “Dabiska dzimumu līdztiesība, cieņas pilna vīrieša attieksme pret sievieti ir viena no latviešu tautas mentalitātes iezīmēm, par ko liecina arī mūsu dainas. Neviens nebrīnījās, ka Vaira Vīķe-Freiberga savulaik kļuva par prezidenti. Nenāca pat prātā doma, ka tas būtu sieviešu “revanšs” pret vīriešiem, kārtējā feminisma ideju uzvara.”
To, ka jaunā EK prezidente iestāsies par sieviešu un vīriešu skaita paritāti komisijas vadībā, varēja sagaidīt. Bet ir vēl citi signāli, negaidīti un neparasti simboli, kurus līdz ar fon der Leienas apstiprināšanu augstajā amatā Eiropa ir aizsūtījusi pasaulei.
Viens no tiem – viņas ģimenē uzauguši septiņi bērni. Esmu pārliecināts – šī ziņa jau ir sajaukusi galvu daudziem cilvēkiem islāma (it sevišķi arābu) zemēs. Kā sieviete, septiņu bērnu māte, varēja kļūt par ārsti, ietekmīgu politiķi, par Vācijas aizsardzības ministri un EK prezidenti? Pa kuru laiku viņa to visu paspēja? Un kā vīrs, kā vecāki to pieļāva? Vienīgais izskaidrojums – ģimene ir tik bagāta, ka var atļauties daudzus mājkalpotājus. Tātad vēsts par izvirtušo, pagrimušo Eiropu, ko mums bez apstājas sludina fanātiski mullas, īsti neatbilst patiesībai! Tas samulsinās arī daudzus krievus, kuri gadiem ilgi barojušies no melnsimtnieku propagandas, no mīta par “izmirstošo Eiropu” un “Dieva izredzēto svēto Krievzemi”.
Un vēl – krievvalodīgajā internetā jau tagad var lasīt skaļus virsrakstus: “Eiropā pie varas grāfiene!” Lai arī Leiena pati nav piedzimusi dižciltībā, vien ieprecējusies, tomēr mazie vārdiņi “fon der” pirms uzvārda liks šo to pārdomāt gan Krievijā, kas mērķtiecīgi iznīcināja savu aristokrātiju, gan citviet.
Pasaulei, kur joprojām valda pārspīlēta, pat slimīga (bet parasti virspusēja, “dzeltenās preses” līmenī) interese par karaļu, prinču, firstu, hercogu, grāfu, baronu utt. privāto dzīvi, tas būs savlaicīgs atgādinājums par aristokrātijas lomu Eiropas vēsturē. Par to, ka mēs tiešām esam seni. Ka atceramies savu vēsturi un lepojamies ar to. Ka šī “fon der” Eiropa nekur nav pazudusi, vien uz brīdi kautrīgi pagājusi malā.
