Puse no kravām pa Ziemeļu sadales tīklu plūst caur Latviju 0
Par to, kādus elementus attiecību veidošanā ar Vidusāzijas valstīm izmanto ASV, kāpēc to attīstība ir būtiska Afganistānai un kāpēc Latvijas iesaistīšanos Ziemeļu sadales tīkla projektā (NDN) ASV uzskata par veiksmīgu – intervijā “LA” stāsta ASV valsts sekretāra palīga vietniece, Vidusāzijas jautājumu speciāliste Līne Treisija, kas nesen pabija Latvijā.
– Kā ASV veido attiecības ar Vidusāzijas valstīm?
– Mums ir ļoti spēcīgs un aktīvs divpusējo attiecību komplekts ar visām piecām Vidusāzijas valstīm – Kazahstānu, Turkmenistānu, Uzbekistānu, Tadžikistānu un Kirgizstānu. ASV ar šīm valstīm bijusi laba sadarbība attiecībā uz mūsu centieniem Afganistānā. Vidusāzijas valstu paveiktais palīdz Afganistānai pārmaiņu ceļā no nestabilitātes uz stabilitāti. Mums ir labs dialogs ar šīm valstīm par ekonomisko attīstību un par Jaunā zīda ceļa projektu. Tā kontekstā ir svarīgi, ka ne tikai Afganistāna, bet arī Centrālāzijas valstis no tā var iegūt ekonomisko labumu, lai to ekonomikas attīstītos un augtu.
ASV ir politiskais dialogs ar šīm valstīm un regulāras sarunas par cilvēktiesību ievērošanu. Mēs sadarbojamies jautājumos, kas skar transnacionālos draudus kā terorisma un narkotiku apkarošana, kā arī attiecībā uz kodoldrošību.
– Uz kādiem principiem ASV balsta attiecības ar šīm valstīm, ko par demokrātiskām īsti nevar saukt? Vai attiecībās valda pragmatisms?
– Tās ir valstis, kuras mēs ceram redzēt progresējam demokrātijas virzienā. Arī valstis pašas strādā pie šī jautājuma, piemēram, Kazahstāna. Tajā nav perfekta progresa, taču tas ir labs, ja runājam par tās parlamentu, kas sper soļus, lai valstī būtu daudzpartiju sistēma. Pēdējās vēlēšanās parlamentā iekļuva vairākas partijas. Kazahstānā ir atsaucīgākā pilsoniskā sabiedrība reģionā, un tas ir demokrātijas attīstības elements. Kazahstānas tālākajā progresā mēs esam atvērti dialogam. Attiecībās ar Centrālāzijas valstīm ir plaša darba kārtība. Ja atskatāmies uz laiku pirms 20 gadiem, kad sabruka PSRS, tad toreiz mūsu pamatprincips attiecībā uz bijušajām padomju republikām bija atbalstīt to suverenitāti un neatkarību gan politiski, gan ekonomiski. Pašlaik ASV uzņēmumi investē visās piecās valstīs.
Ar šīm valstīm mēs runājam arī par Jaunā zīda ceļa projektu. Viens no maršrutiem ved no Afganistānas caur Pakistānu, bet mēs domājam, ka Ziemeļu sadales tīkla (NDN) kontekstā ir iespējas Latvijai un Baltijas reģiona valstīm. Ziemeļu sadales tīkls ir ļoti konkurētspējīgs projekts.
– Jūs savulaik esat strādājusi par ASV diplomātiskās misijas vadītāja vietnieci Turkmenistānā. Kādas jums ir atmiņas par šo laiku?
– Jutos ļoti laimīga, ka tiku nosūtīta uz Turkmeni- stānu kā ASV diplomāte. Sapratu, ka mums ir labas attiecības ar turkmēņiem. Šai valstij nākotnē būs nozīmīga loma loģistikas ceļu diversifikācijā. Kazahstāna un Turkmenistāna izbūvējušas jaunu dzelzceļa līniju starp šīm valstīm, kas sniedz jaunas iespējas. Turkmenistāna nesen atvērusi jaunu dzelzceļa līniju uz Afganistānu. Turkmenistānai ir liela nozīme gāzesvadu veidošanā ar Pakistānu. Ja projekti realizēsies, tie mums būs kā uzticības signāls.
– Kādu labumu Latvija var gūt no sadarbības ar Vidusāzijas valstīm?
– Man šķiet, ka Latvija šo jautājumu kārto ļoti labi.
NDN kontekstā jāpiemin, ka caur Latviju dodas 50 procentu kravu. Protams, mēs skatāmies nākotnē uz NDN komercializāciju, un Latvijai šajā jomā ir priekšrocības – tai ir laba iepriekšējā pieredze. Latvijai nebūtu 50 procentu biznesa NDN, ja tā nebūtu konkurētspējīga. Pēc 2014. gada caur Latviju tiks vestas militārās kravas.
– Vai tuvākajā laikā NDN gaidāms atpakaļplūsmas kravu pieaugums?
– Tā noteikti pieaugs. ASV un Afganistānas misijas sabiedroto bruņoto spēku izvešana nenotiks vienā dienā. Arī pēc 2014. gada mēs sūtīsim militārās kravas pa Ziemeļu ceļu tāpat kā pa Dienvidu ceļu, kas ved uz ostām Pakistānā. Jautājums par ceļu izvēli ir saistīts ar praktiskiem jautājumiem. Ir kravas, ko var izvest caur Pakistānu, kas to padara vairāk pieņemamu kā izvešanas ceļu. Jāatceras, ka Ziemeļu ceļš nepiedāvā tranzīta iespējas visu veidu kravām.
– Kāds ir jūsu skatījums uz mūsdienu Afganistānu, kur savulaik strādājāt ASV vēstniecībā?
– Joprojām Afganistānas jautājumos pastāv milzīgi izaicinājumi. ASV izveidojusi stratēģisko partnerību ar Afganistānu, ja runājam par divpusējiem drošības līgumiem.
Mēs vēlamies veiksmīgu Afganistānu, tādai tai jābūt arī pēc 2014. gada. Cerīgu mani dara tas, ka Afganistānai ziemeļos ir bijušās PSRS valstis, kas apņēmušās nostiprināt savu neatkarību. Tagad tās var palīdzēt Afganistānai kā partneri. Tā ir kritiskā atšķirība.
Tāpēc man ir piesardzīgs optimisms, ka būs lielāks progress Afganistānai un tās tautai. Afganistānā notiek milzīgs politisko pārmaiņu process.
– Kā jūs vērtējat dažādu procesu attīstību Krievijā?
– Bez Krievijas līdzdalības nebūtu iespējams NDN projekts. Ir skaidri redzams, ka mums ir jautājumi, kuros ASV un Krievijas viedoklis atšķiras. Mēs strādājam, lai šīs atšķirības mazinātu, taču mēs skatāmies, kur varam sadarboties. Mums ir kopējas intereses Afganistānā un Vidusāzijā. NDN ir labs piemērs, kā varam strādāt kopā ar Krieviju.
– Kāpēc jūs savulaik izvēlējāties studēt sovjetoloģiju?
– Mani vienmēr interesējušas ārlietas un iespēja kalpot savai valstij. Tolaik ASV attiecības un to veidošana ar PSRS bija ļoti svarīga. Mani pasniedzēji universitātē pārliecināja par labu šim novirzienam. Jautājums par dažādu tautību dzīvi PSRS laikā, kad es studēju, bija ļoti dzīvs. Es izpratu, ka tolaik katrai padomju republikai ir sava vēsture un atšķirīgas attiecības ar centru. Dažos gadījumos, kā tas bija ar Latviju, bija sajūta, ka dalība PSRS nebija tās izvēle – tā bija ar militāru spēku veikta iekļaušana pirms Otrā pasaules kara. Strādāju vēstniecībā Maskavā līdz 1990. gadam un redzēju Latvijas neatkarības centienu sākumu.
