Pusceļā uz vienotu ES enerģētikas politiku 0
Kaut arī mūsu valsts ģeogrāfiski ir tuvāk energoresursu avotiem nekā Rietumeiropa un mūsu maksātspēja ir zemāka, energoresursu cenas (bez nodokļiem) ir augstākas nekā dažās citās ES valstīs.
Nupat sagaidīta kārtējā gāzes cenu celšanās, kas ir neapstrīdama un neietekmējama, kamēr vien Latvijā saglabāsies gāzes piegādātāja monopolstāvoklis, bet citiem energoresursiem – atkarība no viena piegādātāja. Turklāt, piemēram, Krievijas “Gazprom” ar katru ES valsti slēdz atšķirīgus līgumus ar atšķirīgiem nosacījumiem un par konfidenciālu cenu, kas politiķus vedināja veidot vienotu ES enerģētikas politiku.
Arī ES sāktais Irānas boikots un atsacīšanās no tās naftas, kaut veido tikai 5% no ES patēriņa, liek kopīgi meklēt alternatīvu piegādēm, piemēram, Grieķijai, kuras energoresursu patēriņā irāņu nafta veido 30%. ES joprojām ir atkarīga no vairāk nekā 60% gāzes un 80% naftas importa.
Šādā kontekstā Eiropas Komisijā tapušais un Eiropas Parlamentā (EP) apspriežamais lēmuma projekts “Informācijas apmaiņas mehānisms attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešajām valstīm enerģētikas jomā” vērtējams kā pamatu likšana vienotajai ES enerģētikas politikai.
Latvijas deputāts Krišjānis Kariņš (Eiropas Tautas partiju grupa, ievēlēts no “Vienotības”) ir ziņotājs šajā jautājumā. Viņš ir pirmais no Latvijas deputātiem, kuram uzticēta EP likumprojekta sagatavošana un sarunu vešana. Tas nozīmē gan lobiju, deputātu, ekspertu uzklausīšanu, gan sarunas ar EK Enerģētikas ģenerāldirektorāta pārstāvjiem un ES prezidentūru pārstāvošo Dānijas būvniecības un enerģētikas ministru, gan 132 priekšlikumu apkopošanu un kompromisa priekšlikumu iekļaušanu lēmumprojektā.
”Ja Eiropas Savienībā jau ir noteikts, ka enerģētikas sektorā Eiropā nedrīkst būt monopola vai monopolstāvokļa izmantošana piegādēs, tad šī likumdošana atvērtu durvis uz starpvaldību līgumiem, zem kura kā lietussarga ir komerclīgumi,” skaidro Krišjānis Kariņš.
Vienlaikus viņš atzīst, ka šī likuma pieņemšana nepiespiestu ”Latvijas gāzi” informēt EK par gāzes piegādes nosacījumiem ar ”Gazprom” gan tāpēc, ka tas nav starpvaldību līgums, gan tāpēc, ka ”Latvija ir īpašs gadījums”. Jaunais ES likums uz Latviju attiektos tikai pēc 2017. gada, kad beigtos monopolstāvoklis, un ”tad ilgtermiņā būtu daudz stabilākas cenas”, prognozē Kariņš. ASV uztraucas, ka pēc drūmākā scenārija gāzes cenas 20 gadu laikā varētu celties par 9%, bet Latvijā tagad uzreiz gāzes cenu mājsaimniecībām var pacelt par 15%, noraizējies deputāts. Kā labu piemēru viņš piesauc Lielbritāniju, kur sešas kompānijas piegādā gan gāzi, gan elektrību, un patērētājam pēc 28 dienām ir tiesības nomainīt piegādātāju, ko ik mēnesi izmanto 400 tūkstoši britu.
Otrdien Eiropas Parlamenta (EP) Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā par šo jautājumu uzklausīja citu ES institūciju un enerģētikas sektora pārstāvjus. ES enerģētikas komisārs Ginters Etingers bija nepiekāpīgs: ”Mums ir nepieciešama ārējā enerģētikas politika, kas iezīmē mūsu tālāko darbību.” Viņš pastāv uz EK klātbūtni sarunās ar trešajām valstīm par enerģētikas jautājumiem, lai ”nepieļautu vienošanos, kas nav savienojamas ar ES likumdošanu”. Kā veiksmīgu piemēru viņš minēja neseno Polijas strīdu ar Krieviju, kad EK tika uzaicināta kā vidutāja un rada tam risinājumu. Taču EK klātbūtnei jābūt obligātai.
Dalībvalstu pārstāvji pret likumprojektu atklāti neiebilstot, vērtē Kariņš. ”Mazās dalībvalstis visas ir par, bet lielo dalībvalstu deputāti iesniedz tādus pašus priekšlikumus tādā pašā redakcijā, kādus esmu tos saņēmis no lielo energokompāniju lobijiem,” viņš secina.
Lielo enerģētikas koncernu pārstāvji atrunājas, piemēram, par sarunu konfidencialitāti, kas faktiski torpedē sākotnējo ieceri. To labi varēja saprast pēc to lobija ”Eurogas” ģenerālsekretāres Beātes Rābes uzstāšanās. ”Informācijas konfidencialitāte jāsaglabā nevis kompāniju, bet pašas konkurētspējas dēļ,” viņa teica. Pilnīgu līgumu caurspīdīgumu likumprojektā piedāvāts nomainīt ar EK tiesībām būt informētai, piedalīties sarunās un pienākumu reaģēt neatbilstību gadījumos ES likumdošanai.
Dr. Franks Umbahs no Eiropas Drošības stratēģiju centra uzsvēra, ka nākotnē, mazinoties ES lomai pasaulē un pieaugot tās energoatkarībai, ir nepieciešams dalībvalstīm noteikt juridiskas saistības apmainīties ar informāciju līdzīgi, kā tas ir ASV. Piemēram, neraugoties uz solidaritātes klauzulu, Vācija neinformējot savas kaimiņvalstis par AES slēgšanas sekām uz tām. ”Kompānijas seko savām peļņas interesēm, un tām nerūp nacionālo piegāžu drošības intereses, vajadzīga ir ES varas iejaukšanās,” uzsver enerģētikas speciālists.
”Krievija zina visus sarunu nosacījumus ar dalībvalstīm, ar kurām tirgojas, bet dalībvalstis katra nezina nosacījumus citām. Ja no Eiropas puses būtu tāda pati informācija kā Krievijai, tad sarunās varētu panākt labākus nosacījumus gan pret tās monopolstāvokli, gan pret ekskluzivitāti, piemēram, cauruļvada izbūvē,” pamato Kariņš. Tas nenozīmē, ka dalībvalstis būtu atstādinātas no sarunām un EK runātu viņu vietā. EK tikai pārbaudītu līgumus, piedalītos sarunās, bet reaģētu, kad nav ievērota ES likumdošana. Tas ir tikai pusceļš uz vienotu ES enerģētikas politiku.
Nākamie soļi:
Balsojums par EP Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā paredzams 28. februārī. Pēc tā K. Kariņam trialogā ar EK un Eiropadomi (Dānijas prezidentūru) jāpanāk kopīga pozīcija, par kuru balsojums EP varētu notikt šajā pusgadā.
UZZIŅA EP un Eiropadomes lēmuma projekts ”Informācijas apmaiņas mehānisms attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešajām valstīm enerģētikas jomā” paredz: dalībvalstu apmaiņu ar informāciju par starpvaldību līgumiem enerģētikā ar EK starpniecību, Eiropas Komisijas informēšanu par infrastruktūras izbūvi un lietošanu, enerģijas piegādēm un līgumiem par tarifiem, līguma projektu izvērtēšanu Eiropas Komisijā pirms to parakstīšanas, informācijas sniegšanu arī par komerciālajiem līgumiem. Avots: EP Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja |
