Pusceļā uz olimpiskajām spēlēm 0
Martins Dukurs skeletona trasēs šoziem ieguva gandrīz visu iespējamo. Uzvarēja gan Eiropas čempionātā, gan septiņos no astoņiem Pasaules kausa izcīņas posmiem un kopvērtējumā, gan visbeidzot – pasaules čempionātā sarežģītajā Leikplesidas trasē ASV.
Vakar Martins atgriezās mājās. Pasaules čempiona medaļu viņš saņēma jau pirms desmit dienām, un varbūt tādēļ Rīgas lidostā bija mazāk sagaidītāju nekā parasti. Pateikties Martinam Dukuram ieradās Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis, Latvijas Bobsleja federācijas prezidents Jānis Kols un viceprezidents Zintis Ekmanis, kurš man apsolīja, ka turpmāk federācijas nosaukumā un logo būs atspoguļots arī skeletons. Ilgi neredzēto jaunāko dēlu mīļi apskāva Martina māte Marina.
Pajautāju Martinam, kādēļ viņš tik ilgi aizkavējies Amerikā.
– Kopā ar draugiem nosvinēju uzvaru Leikplesidā. Mazliet atpūtos pēc garās sezonas, centos izvēdināt sportu no galvas, lai gan īsti neizdevās – nenocietos un aizgāju uz NHL hokeja maču Vašingtonā.
– Laikam gan lieki prasīt, vai pats esi apmierināts ar šo sezonu.
– Priecājos par to, ka gan es, gan mans brālis Tomass esam atkal pavirzījušies uz priekšu ar taustāmiem rezultātiem. Man bija tikai vienas neizdevušās sacensības Kēnigszē trasē, toties īstajā brīdī viss sanāca, kā vajag. Par to esmu īpaši gandarīts, jo treniņos Leikplesidā pirms sacensībām gāja diezgan smagi, pat krist gadījās. Vajadzēja savākties, un man labi izpalīdzēja mūsu fizioterapeits Edvīns Lešenkovs.
– Kādā ziņā esi labāks braucējs nekā tavi sāncenši?
– Vispirms ar tehniku – skeletona kamanām un sliecēm. Ja sezonas sākumā būtu nojautis, ka tehnika tik labi aizies, tad varbūt pat drusciņ piebremzētu, jo visi sāncenši cenšas pievilkt tuvāk līderim, un tas ir tikai laika jautājums. Taču arī fiziskajā ziņā varu vēl ko pilnveidot. To parādīja šī sezona, kurā abi ar brāli izrādījāmies progresējuši starta ieskrējienā. Jaunu ideju mums netrūkst, esam pasūtījuši arī apmēram 40 jaunus slieču pārus. Mēģināsim pavirzīties vēl tālāk, lai paliktu soli priekšā pretiniekiem. Nopietni strādāt sāksim maijā.
– Tavs tēvs un treneris Dainis Dukurs kopā ar Tomasu no ASV atgriezās jau pirms nedēļas un solīja uz karstām pēdām ķerties pie ātrāku kamanu būves vecākajam dēlam.
– Jā, Tomasam sezonas beigās kaut kas nerullēja līdz galam. Trasē brālis brauc ne sliktāk par mani, arī tehnika līdzīga, tādēļ atsevišķās neveiksmes acīmredzot izskaidrojamas ar auguma parametriem – Tomass ir gandrīz desmit centimetrus garāks nekā es. Sezonas sākumā likās, ka nu jau viņa skeletons iet pavisam labi, taču izrādās – tomēr ne. Jāmēģina kaut ko darīt. Man ir paveicies tehniku pielāgot sev krietni agrāk.
– Tu un brālis startējat zem Latvijas karoga, ko tev par godu visaugstākajā mastā šoziem pacēla Austrijā, Francijā, Šveicē, ASV, divas reizes Kanādā un trīs – Vācijā. Taču jūsu komanda saucas “SIKA”. Kāds no tās labums?
– “SIKA” ir šveicieša Gregora Štēli lolojums. Pēdējo reizi viņš par pasaules čempionu skeletonā kļuva 41 gada vecumā, bet tagad virza savus biznesa projektus un menedžē komandu. Tajā startē arī slovēnis Anže Setina, grieķis Aleksandross Kefalass, Štēli tautietis Lūkass Kummers un būšot vēl viens puisis no Šveices, kurš janvārī sevi labi parādīja jauniešu olimpiskajās spēlēs Austrijā. Līdz šim bija arī Bens Sendfords no Jaunzēlandes, kurš pasaules čempionātā izcīnīja bronzas medaļu, taču viņa līgums ar komandu jau beidzies. Kāds mums labums? Komanda algo mums treneri vācieti Matiasu Bīdermanu un apmaksā visus viņa ar sacensībām saistītos izdevumus, ko es no sava budžeta diezin vai varētu atļauties. Štēli savā komandā mūs iesaistīja 2009. gadā, un tas bija pagrieziens īstajā laikā. Pirms tam bijām malušies tikai savā vidē vien, mums trūka jaunākās informācijas, vārdu sakot – stagnējām. Pamatvirzieni gan bija pareizi, taču Štēli mums iedeva nianses, un tad arī sākām iet augšup.
– Pērnajā pasaules čempionātā tu sudraba laureātu četru braucienu summā apsteidzi par 1,74 sekundēm, šogad – jau par 2,08. Ko tas tev dod?
– Starpība it kā nav svarīga. Galvenais, lai izdodas labi braucieni un tehnika ir konkurētspējīga. Tomēr pārsvars rada zināmu drošības sajūtu, nav tik ļoti jāiespringst. Nezinu, kā es veiktu pēdējo braucienu Leikplesidā, ja Franks Rommels no manis atpaliktu vien sekundes simtdaļu. Starpības palielināšanās apliecina, ka eju uz priekšu pareizajā virzienā.
– Runā, ka virsotnē noturēties esot daudz grūtāk nekā uzkāpt. Vai līdera nasta jau trešo ziemu pēc kārtas nekļūst par smagu – nevis pleciem, bet smadzenēm?
– Saprotams, ka jūtu spiedienu. Leikplesidā mans mērķis bija iekļūt pirmajā trijniekā, taču līdzjutēji gaidīja uzvaru, un es sev teicu: tas ir normāli, ka viņi to prasa. Neko darīt, pats to putru ievārīju, pašam jāizstrebj. Saprotams, ka spiediens būs jo stiprāks, jo tuvāk nāks olimpiskās spēles Sočos.
Olimpiskās spēles Sočos būs pēc diviem gadiem. Brāļi Dukuri nonākuši tieši pusceļā uz tām.
