Patlaban ir īstais brīdis kārklu svilpīšu gatavošanai! Meistara padoms, kā pašam pagatavot dažādus skaņu rīkus 5
Inita Šteinberga, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ko darīt, ja sirdi pārņēmis maija ziedonis un gribas vīterot līdzi lakstīgalām, bet publiski koncerti nav ļauti? Katrs pats, kā savulaik ganiņi, var pagatavot sev skaņu rīku.
Mūzikas instrumentu meistars Aleksejs Maijers no Ūdrīšu pagasta iesaka iesācēju komplektu – kārklu svilpīti, rūcekli, niedru stabuli. Viņš kopā ar sievu Ingu ir izveidojuši seno mūzikas instrumentu kolekciju.
Meklē padomu internetā
Maijeri izveidojuši arī filmiņu sēriju, kurā praktiski un uzskatāmi parādīts, kā dažādus instrumentus darināt. Kopumā ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu paredzētas 12 sērijas. Daļu no tām jau tagad var apskatīt interneta vietnēs (“Facebook”, “YouTube”). Piemēram, par dūcēja, niedru stabules gatavošanu u. c. Meistars atzīst, ka, redzot instrumenta tapšanu, tos pašiem pagatavot nebūs grūti.
“Pašgatavots instruments piedien ekoloģiskam dzīvesveidam. Tas var tapt no materiāliem, kas atrodami mājā vai tās tuvumā,” uz darbošanos mudina instrumentu meistars. Aleksandrs iemanījies pagatavot stabules pat no kanalizācijas cauruļu atlikumiem!
Materiālu atrod krūmos
Patlaban ir īstais brīdis kārklu svilpīšu gatavošanai, jo tiem labi atlec miza. Šim nolūkam izmeklē kārklu dzinumu ar apmēram 15 centimetrus garu posmu bez atzarojumiem.
Tas vajadzīgs, lai miziņu varētu viegli novilkt koka serdei. Kādreiz tā arī teica – maukt stabules. Vienīgais darbarīks, kas vajadzīgs, ir nazītis ar pasmagu rokturīti. Vislabāk, ja ar koka spaliņu, jo ar to vajadzēs atdauzīt miziņu.
Rīkojas šādi: svilpītei paredzēto zaru nogriež nedaudz garāku par plānotā instrumenta izmēriem, lai gatavojot būtu ērtāk turēt rokā. Zarā iegriež mizu paredzētā instrumenta izmērā. Tad šo daļu sāk palēnām dauzīt ar naža spaliņu. Ik pa laikam cenšas pagriezt miziņu. Kad miziņa brīvi grozīsies ap koku, instrumentam nogriež liekās dzinuma daļas.
Kā taisa stabulīti
Zariņa viducīti izvelk no mizas – to, gluži kā smalkiem pūšaminstrumentiem, arī dēvē par bloku. Apmēram pusotru centimetru no gala iegriež vietu gaisa ieplūšanai.
Atveri veido apmēram piecus milimetrus dziļu. Galam tuvāko griezumu miziņā veido taisnu, tālāko – griež apmēram 30 grādu slīpumā. No serdes nogriež taisnu gabaliņu līdz atverei, mazliet noslīpina un iebāž kā korķīti galā.
To veido tā, lai ārmalā tas būtu apmēram divus trīs milimetrus plats, bet tuvāk mizā iegrieztajai atverei slīpums kļūtu apmēram milimetru šaurs.
Tad gatavo bloku ar gaisa kanālu uz augšu iebāž miziņā. Pūšot gaiss ar spēku virzīsies uz galu un radīs katrai svilpei unikālo dziesmu. Gluži kā putnam! Skaņu var variēt tikai nedaudz, ja ar pirkstu piesedz atveri stabulītē. Otrā galā atbāž atpakaļ koka serdīti.
Ar paša gatavoto svilpīti cenšas pūst, cik tik dūšīgi var, jo tā ir prieks īsam laikam. Kad tā sakalst, deformējas miza un zūd skaņa. Tikai prasmīgs meistars spēs pārveidot bloku tā, lai stabulīte skanētu arī sakaltusi.
Starp citu – stabulītes pūšana ir labs plaušu ventilācijas un trenēšanas paņēmiens, kas sevišķi noderīgs kovidsērgas laikā.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
