Pūš launadzis, āzenis, sāmenis. Kā runā rucavnieki 1
Ja kāds piedāvā: “Vai gribi pagaršot spiras?” tas nenozīmē kaut ko nejauku, bet vien to, ka rucavnieks dalās ar saviem rudzu miltu cepumiem, ko izloksnē sauc par “spirām”.
Šis vārds un tā skaidrojums atrodams nesen izdotajā grāmatā “Rucavas garamantas I”, kas iznākusi sērijā “Novadu folklora” un ko sastādījusi LU Literatūras, mākslas un folkloras institūta Latviešu folkloras krātuves (LFK) pētniece un fondu glabātāja Dr. h. c. philol. Māra Vīksna.
Sadaļu par rucavnieku valodu, skaidrojot tieši šajā izdevumā ietvertos izloksnes vārdus, uzrakstījusi valodniece Dr. habil. philol. Beatrise Reidzāne, kuras dzimtā puse ir Latgale.
“Kad pie mums sāka runāt par Rucavas vārdnīcas veidošanu, lūdzu – dodiet to darbu man, es no tālā Baltinavas gala labi redzēšu, kas tur ir interesants,” teic Beatrise. Viņa salīdzina, ka, piemēram, Rucavā čiekuru sauc par ciekauzi, Baltinavā – par cērkūzi. Bietes Rucavā ir svikli, Baltinavā – svikļi (no krievu valodas – svekla). Tāpat šaujampulveris – “paraks” un “paroks”.
Pūš launadzis,” šis teikums bieži lasīts grāmatās par zvejniekiem.
Rucavā launadzis ir dienvidvējš. Āzenis – dienvidaustrumu vējš, sāmenis – ziemeļvakara vējš.
B. Reidzāne norāda, ka krājumā īpaši nozīmīgi ir folkloras un etnogrāfijas materiālu vācēja, 1911. gadā dzimušā Jāņa Ģirņa LFK iesūtītie materiāli: “Tie rāda pagājušā gadsimta 20. gadu jaunieša attieksmi pret “savējo”, tas ir, Rucavā dzirdamo, un literāro valodu, viņa spēju uztvert un atspoguļot īpatnējo, līdztekus norādot arī kopvalodas vārdu: “rūkštines” (skābenes) u. c. Jāņa Ģirņa pierakstos īpatnējā leksika un semantiskie varianti ir dabiski iekausēti etnogrāfisko materiālu aprakstos, te ir gan drēbes, gan apavi – kā ikdienā, tā svētkos lietojamie –, gan darba procesi – vērpšana, šūšana. Tāpat ēdieni, to nosaukumi, tiem nepieciešamie produkti tiek atklāti gatavošanas procesā, raksturojot arī nepieciešamos darbarīkus.”
Tīres, žūre, mencu putra
Ja Rucavā ciemiņam piedāvā “balto tīri”, tas nozīmē, ka galdā ceļ kartupeļu biezputru. Ja prasa: “Vai ēdīsi rīvātus kukuļus?”, tad jāzina, ka nebūs kukuļi, bet rīvētu kartupeļu klimpas. Rīvāti rauši ir rīvētu kartupeļu sacepums. Bet pie “apaļiem rāciņiem” ēd īpašo Rucavas puses gardumu – balto sviestu. Esmu redzējusi, kā to skutulā (māla bļodā) suk (kuļ).
Recepti lasot, arī var izbaudīt izloksnes savdabību: “Balto sviestu iesāk ar drusku tauku izkausētu. Suk ar kaŗauti skutulā. Lej kreimu, suk. Brīžiem liek uz galdu, brīžiem uz podu, kur vārošs ūdens. Balto sviestu sukot, ja ir trekns kreims, lej drusku pienu klāt. Sukot piemet sāli. Kad nu sasukas, ir viscaur vienāds, tad liek šķīvjos un izlieto ēšanai. Ēd pie apaļu rāciņu un arī pie maizes.”
Vārdā “kaŗaute” ir lietots mīkstinātais “ŗ”. B. Reidzāne teic, ka kurzemnieki ir vienīgie, kas šo burtu vēl izrunā.
Un, piemēram, vārdu salikumā “pūŗu pūri” bez tā patiešām neiztikt, jo “pūŗi” (ar mīkstināto “ŗ”) Rucavas pusē ir kvieši. Jāēd ne vien baltā, bet arī mellā tīre – kartupeļu un rudzu miltu biezputra un krūpu tīre – putraimu biezputra. Ir arī krūpu desa. Bet skābā putra šaipusē ir kartupeļu zupa ar apceptiem sīpoliem un klāt pielietām paniņām.
Ķēķene (B. Reidzānes vārdnīcā šī vārda nozīme ir “meita, kurai kārta strādāt ķēķī”; citā avotā – Lienes Markus-Narvilas “Rucavas izloksnes vārdnīca: leksikogrāfiskais un leksiskais aspekts” – “saimniece godos”) pratīs pagatavot garšīgu trīceklu (galertu) un ķepenu desas (no lietuviešu valodas – ķepeni – aknas).
Mencu putra ir kartupeļu un piena zupa ar vārītām mencām. Rūkštiņu putru var nobaudīt vasarā, kad grāvmalās saplūcamas rūkštines (skābenes, leišu valodā ŗūkšt nozīmē skābt).
Žūri (auzu miltu ķīseli) ēd ar taukiem un gaļu vai arī ar cukuru, piestrebjot klāt pienu. Savukārt “primšis” ir maizes zupa. Skopa saimniece droši vien lika galdā špilkumus (mazas bļodas). Un, kad cilvēks jau pierubinājis (pa druskai vien pieēdies), rudenī viņu vēl pacienāja ar kraušiem (bumbieriem).
Rokāvis un pelestaks
“Samtis” vai “samte” Rucavā ir putu smeļamā karote, bet samta veste ir “samatota veste”. Piedurknes vietējie dēvējuši par “rokāvēm”, tāpat saucot arī kreklu piedurkņu augšgalā ieaustā raksta joslu. Pērpetes ir izšuvumi plecu daļā, perpečoti krekli ir rotāti ar lentveidīgu rakstu joslu.
“Pelestaks” ir izšuvuma dūriens, ar ko rotāja piedurknes; tas atgādina sīkās peļu pēdiņas. Spārnoti svārki ir – krokoti svārki, L. Markus-Narvilas vārdnīcā atrodams arī vārds “kruoceņi” – sieviešu svārki ar ielocēm. Sievas pucējās ar zīdenēm (zīda lakatiem), bet siltumam uz pleciem lika marģines – raibas villaines.
Ja kurpei nodilis purngals, rucavnieks teica: “Kurpei snuķis noplīsis.”
Kažoka lāpīšanai izmantoja “kutkaili” (tā kažoka ielāpu dēvē lietuvieši).
Jauki vārdi Rucavas izloksnē ir “saulteķis” (saulriets) un ķirzalktis. Droši vien pēdējos diezgan daudz var ieraudzīt līču pļavās, ko vietēji dēvē par lankām. Tas ir kuronisms – kuršu valodas vārds. Kuronisms ir arī “lanktis” – tītavas jeb rīks dzijas uztīšanai šķeterē.
Ja par cilvēku saka – viņam basas kājas, tas nozīmē – plikas kājas. Bet kumeļš ar basām kājām ir tumšas krāsas zirdziņš baltām kājām.
Māsēns, melava
B. Reidzāne stāsta, ka parasti ir vairākas pamatiezīmes, kas tautasdziesmu valodu atšķir no citu folkloras tekstu valodas. Tas ir intensīvs lietvārdu pamazināmo galotņu lietojums. Rucavas novadā ir dažādas pamazināmās galotnes: -īns, -īna, -ins, -ina un -iņš, -iņa.
“Rucavas iezīme ir vēl pamazināmā forma -ēns, -ēna,” norāda autore. “Piemēram, māsa ir “māsēns”, zutis – “zutēns”.” Jāņem vērā arī, ka Rucavā vārdos “drānele, meičele, laivele, namelis” u. tml. nav ietverta nievājoša pieskaņa, kāda šiem vārdiem varētu būt citur. Par to rakstījusi L. Markus-Narvila.
B. Reidzāne norāda, ka izloksnei raksturīga darbības vārdu formu jaukšanās, kas izpaužas kā dominējošs pagātnes formu lietojums tagadnes formas vietā – “grib/gribē”: “Rucavas papildu īpatnība arī tā, ka darbības vārdu ar izskaņu -ot nenoteiksmē ir joprojām sastopama pagātnes forma ar -ava: “melava” (meloja). Piemēram: “Lai tie mani nelūkava,/Papenieku pijācēni”.” Vārds “pijācēni” nozīmē “dzērāji””.
Vēl viena īpatnība Rucavas tautasdziesmās – gala zilbēs ritma saglabāšanai pievienots “lāpāmais vokālis” – “i”, arī “e” un “a”. Piemēri: “kāzāsi iedama”, “ne tās dziede, ne runāja”.
Par seniem vārdiem runājot, B. Reidzāne akcentē, ka ir tādi, kas kopīgi ar lietuviešu valodu, bet saglabāti Lietuvas un Latvijas pierobežā, piemēram, “būris”, kas nozīmē “lopu bars, ļaužu pulks” vai “mārša” ar precībām saistītajā leksikā, arī “marte” – “jaunā sieva”.
“Vēl īpaši tiek atzīmēta vārdu grupa – kuronismi, kas cilmes ziņā ir seni baltu vārdi, bet sastopami tikai Kursā, piemēram, lancīt, riedāt, skambināt, ule,” stāsta valodniece.
No Beatrises Reidzānes “Rucavas izloksnes vārdnīcas”
Apmārtot – mičot, āžŗauks – aukla savilkšanai, biguze – maizes zupa, caurlielenes, caurlienes – zeķes, kur raksti ar caurumiem, draugalēna – draudzene, arī draugaļa, eķam – ejam, kapācis – kapājamais nazis, kapele – liela makšķere, mencas ko medīt, kārst – novecot (no liet. val.), arī “dēdēt, dilt” (par cilvēku), ķimini – sūnas baļķu starpās (no liet. valodas).
Lazda – spieķis, nūja (no liet. valodas), lancīt – apmeklēt, apciemot (kuronisms), lūki – precinieki, mārte – jaunā sieva, līgava, pakoda – aizdars, pasukas, pasuku piens – paniņas, puiks – labs, derīgs, skaists (piemēram, “puika meita” nozīmē “skaista meita”).
Raudināt, saraudināt – viegli apcept, kveldināt, riedīties – taisīties, gatavoties (kuronisms), rūkis – iedobums mūrī ugunskuram, skambināt – skandināt (kuronisms), sutne – nepatīkams cilvēks (palama), ule – ratu rumba (kuronisms), vaidi – nemieri, karš.
