Purvs atjaunojas vienu milimetru gadā 0
Veic dabiskā ūdens līmeņa atjaunošanu
Lai zem Ķemeru apkārtnes purviem turpinātu veidoties ārstniecībā izmantojamais sērūdeņraža minerālūdens, trīs Ķemeru nacionālā parka mitrāju teritorijās, kuras savulaik ietekmējusi meliorācija, veikta dabiskā ūdens līmeņa atjaunošana.
Zaļajā purvā Engures novada Smārdes pagastā vairāk nekā 600 ha platībā aizbērti un aizdambēti kādreizējie meliorācijas grāvji, tas pats izdarīts arī Tukuma novada Džūkstes pagastā Ķemeru tīreļa rietumu daļai pieguļošajos slapjajos mežos vairāk nekā 1200 ha platībā.
Atjaunots arī padomju laikos iztaisnotās Skudrupītes līkumotais tecējums, atjaunojot arī palieņu pļavas vairāk nekā 80 ha platībā. Šajās pļavās jau ligzdo Eiropā retā grieze, barojas mazais ērglis un melnais stārķis.
“Ūdens līmeņa atjaunošana Ķemeru nacionālā parka teritorijā ir veikta, ne tikai domājot par bioloģisko daudzveidību, tai ir ietekme arī uz plūdu risku mazināšanu un ogļskābās gāzes saistīšanu. Turklāt sērūdens var veidoties tikai zem augstajiem sūnu purviem. Nekur citur tas veidoties nevar!” uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas direktors Andris Širovs, kura vadībā tikuši veikti vērienīgie dabas atjaunošanas darbi Ķemeros.
Dabiska purva ainava arī piesaista tūristus vairāk nekā izstrādāts kūdras lauks.
“Purvs ir ainaviskāks, pievilcīgāks, skaistāks,” piebilst A. Širovs.
Projekts “Ķemeru nacionālā parka hidroloģiskā režīma atjaunošana” finansēts Eiropas Savienības programmas “LIFE+” ietvaros, daļu finansējuma atvēlējis arī Latvijas Vides aizsardzības fonds. Kopējās projekta izmaksas – 963 823 eiro.
Zaļajā purvā veica kūdras ieguvi
Pagājušā gadsimta vidū Zaļajā purvā veica kūdras ieguvi, nosusināja purva rietumu malu un izraka un padziļināja Smirdgrāvi, ko dēvē arī par Sēra grāvi, kas purva ūdeņus novada Slocenē. Lai varētu iegūt kūdru, tika izveidoti divi ļoti dziļi un gari karjeri.
“Kūdra tika izstrādāta divu trīs metru dziļumā līdz pašai smiltij,” piebilst A. Širovs.
Jau padomju gados tika konstatēts, ka zem Zaļā purva notiek sērūdeņraža minerālūdens veidošanās, tāpēc kūdras ieguve tika pārtraukta. Taču izveidotā meliorācijas sistēma turpināja strādāt līdz pat šā gada pavasarim, kad daudzi pievadgrāvji tika aizbērti un aizdambēti. Nobloķējot un aizberot meliorācijas grāvjus, Zaļajā purvā dažu mēnešu laikā atjaunojās gruntsūdens līmenis, kuram purvā jābūt līdz ar zemes virsmas līmeni.
“Nevajag, lai ūdens ir sūnām pa virsu. Vajag tā, lai, ieliekot zābaku un uzspiežot, tam apkārt ir ūdens,” skaidro A. Širovs. “Tas ir purvs!”
Cik ilgs laiks nepieciešams, lai daba atjaunotu cilvēka kādreiz izraktos kūdras karjerus?
Priekšnosacījums, lai purvs atjaunotos, ir mitruma režīms un sfagni – šī sūna ir galvenā veģetācija purvā. “Sfagni ir ļoti interesanti augi – tie aug no augšgala, bet no apakšgala atmirst, veidojot kūdru,” piebilst A. Širovs. Projekta īstenotāji būtu vēlējušies dziļos, 1,5 – 2 km garos kūdras izstrādes karjerus aizbērt pilnībā, bet tas izrādījās pārāk dārgs plāns, tāpēc jācer uz dabas spēju atjaunoties pašai. Dabiskā vidē purvs veidojas 1 mm gadā. Ar šādu kūdras veidošanās ātrumu, lai karjeri tīrelī aizaugtu, nepieciešami vairāki simti gadu.
Purvu teritorijās, kuras ir susinātas, ļoti strauji ienāk koki, kas caur lapām iztvaiko ūdeni. Lai augstā purva atjaunošanās notiktu straujāk, Zaļajā purvā apmēram 250 ha platībā būtu jāizcērt arī koki. Šī teritorija ir aizaugusi ar dažāda vecuma bērziem, atsevišķās vietās eglēm un priedēm.
Dabiskais ūdens līmenis atjaunots arī Melnragu un Dunduru palieņu pļavās, Skudrupītes apmēram 4 km taisno upes posmu izlīkumojot tās vēsturiskajā gultnē 7,5 km garumā. “Tagad upīte ir gandrīz divas reizes garāka. Esam atjaunojuši līkumus un ūdens tik ātri no teritorijas nenotek. Ja grāvis bija dziļš ar stāviem krastiem, tad upītei gultni centāmies veidot seklu ar lēzeniem krastiem. Lēzenie krasti ir vajadzīgi palieņu pļavām – zālājiem, kas periodiski applūst,” stāsta A. Širovs.
Palieņu pļavas nav tikai daudzo putnu priekam atjaunots dabas objekts.
Šie mitrāji tāpat kā purvs mazina plūdu riskus pēc lielām lietavām. Ja ir ļoti lieli nokrišņi, purvs ūdeni uztur sevī un atbrīvo pakāpeniski. Tas nozīmē, ka apkārtējās teritorijas tik strauji neapplūst, kā tas būtu, ja ūdens aiztrauktos pa meliorācijas grāvjiem. “Ja pļavā ūdenim neļautu notecēt, tad pļavai apkārt kaut kas, visticamāk, applūstu, bet sfagnu sūnas sevī spēj akumulēt milzīgu daudzumu ūdens. Un arī ūdens atbrīvošana nenotiek strauji, tas pakāpeniski pa dabiskajām notecēm, kas ir jebkuram purvam, aiztek. Apkārtnē nepaliek ne sausāks, ne slapjāks. Slapjāks paliek tikai pats purvs, kuru mēs atjaunojam.”
