Kurš uzvarēs: Purvīša balvas pasniegšanu gaidot 0
Autores: Linda Kusiņa-Šulce, Aija Kaukule
Ar ko īpašs Latvijas laikmetīgās mākslas kopainā ir katra balvai nominētā kandidāta sniegums un kādas ir viņa izredzes uzvarēt? Par to aicinājām paust viedokli mākslas kritiķus un zinātniekus.
IEVA EPNERE balvai nominēta par personālizstādi “Dzīvo atmiņu jūra” kim? Laikmetīgās mākslas centrā (08.12.2016.–15.01.2017.).
Mākslas zinātniece, kuratore, LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska Ievas Epneres daiļradei seko jau vairāk nekā desmit gadus: “Ieva pamatā sāka strādāt ar fotogrāfiju, bet tad ļoti veiksmīgi atklāja video kā mediju. Ar videomākslu nodarbojas ļoti daudzi, bet viņas darbiem ir raksturīga īpaši jūtīga empātija.
Ja Ieva izvēlas kādu tēmu, viņa to emocionāli izdzīvo un pārdzīvo.
Arī Purvīša balvai nominētais projekts, kurā savienota dokumentālo interviju kolāža – seši videostāsti, inscenētais video darbs, vairākas fotogrāfijas, digitālais gobelēns, – veido daudzslāņainu vēstījumu, ko ieteicams skatīt visu pilnībā, bet pat, ja to uztver fragmentāri, šis personīgajā pieredzē balstīts stāsts uzrunā. Postsociālistisko laiku kolektīvā traumatiskā pieredze ir aktuāla tēma laikmetīgajā mākslā, kas tapusi Austrumeiropā, bet Latvijā par to runā ļoti maz.
Ieva par to uzdrīkstas runāt bez patosa, nevienu nepamācot un nepārmetot.
Vērtīgs ir darbos iekļautais pētnieciskais aspekts, izmantotā vizuālā valoda ir ļoti gleznieciska un jūtīga. Iespējams, Latvijā viņas darbus pat nenovērtē tik ļoti kā ārzemēs. Vispār uzskatu, ka starp pēdējām Purvīša balvām, šis astotnieks ir viens no spēcīgākajiem, un te balvu droši varētu piešķirt jebkuram.”
KRISTAPS EPNERS balvai nominēts par darbu “Forget Me Not” Kristapa Morberga rezidencē Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles ietvaros (02.06.–28.10.2018.).
Filozofijas doktors, publicists Kārlis Vērpe: “Kristaps Epners darbā “Aizmirst mani nevar”, izmantodams atšķirīgus mākslinieciskus paņēmienus, daudzpusīgi un intriģējoši stāsta par dzejnieku Miervaldi Kalniņu.
Darbs ir meistarīgs cilvēka portrets, turklāt saskanīgi un viengabalaini tematizē dzīves piemēru, kurā centrāli ir jautājumi par izvēli starp pilnīgu domas patstāvību un kompromisiem ar padomju sistēmas prasībām, garīgu pilnveidošanos un centieniem saprast noslēpumaino esamību, rakstura stingrību un redzējuma skaidrību.
“Aizmirst mani nevar” efektīgi parāda harizmātisku personu un neizbēgami vedina jautāt, kā es pats, būdams darba vērotājs, iepretim Kalniņam pozicionējos un kā viņa vilinošie, dzejnieka prasmju pieslīpētie secinājumi par dzīves mistiku manī atbalsojas.
Tā ir laba pārbaude ilgām pēc harizmātiska garīga līdera, tik aktuālām mūsdienu politikā.
Gan “Aizmirst mani nevar”, gan Epnera līdzšinējā mākslinieciskā darbība ļauj nešauboties apgalvot, ka viņš ir pelnījis būt balvas kandidātu pulkā.”
ĒRIKS APAĻAIS balvai nominēts par gleznu sēriju “Diaries from Earth” Sporta ielas 2 kvartālā Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles ietvaros (02.06.–28.10.2018.)
Mākslas zinātniece, kuratore Andra Silapētere: “Ēriks Apaļais sniegavīrus glezno gadiem, un ar katru izstādi redzam, kā nolobās it kā liekais un tie kļūst aizvien konkrētāki savā formā arī simboliskajā ietilpībā.
Glezno, protams, viņš ne tikai sniegavīrus, bet arī grāmatas un tādus kā zariņus, kur novērojama viņa interese gan par šo objektu saturisko ietilpību, gan gluži vienkārši formālām attēlojuma iespējām.
Apaļais domā par glezniecību, un viņa domas ir gleznas. Viņa darbus ir viegli mistificēt, tur ieraudzīt kādas citas realitātes, kur visi darbojošies “personāži” levitē melnā, tukšā, kosmiskā telpā. Tomēr tam visam piemīt kas ļoti loģisks un pamatojams, kas izriet ne tikai no viņa, bet arī skatītāja personiskās pieredzes.
Man Apaļā bildes gribētos salīdzināt ar holandiešu vecmeistaru klusajām dabām, kur katrai attēlotajai lietai ir sava nozīme un, zinot nozīmes, spējam kompozīciju nolasīt vienotā vēstījumā un redzēt ne tikai skaistu puķupušķi, augļu grozu vai traukus. Atšķirīgais vienīgi tas, ka Apaļais liek izdomāt šīs nozīmes skatītājam pašam un virknēt asociācijas, kas veido kopīgu stāstu, darbiem iegūstot emocionāli un saturiski plašu ietilpību.”
ROMĀNS KOROVINS balvai nominēts par personālizstādi “Meistara Vu un Meistara Lī satori” LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā (23.03.–13.05.2018.).
Mākslas zinātnieks Eduards Dorofejevs: “Purvīša balvas kontekstā Romānam Korovinam tiek pievērsta liela uzmanība, parasti viņš paliek ārpus tās, par ko pats ļoti priecājas. Tomēr uzmanība ir ļoti, ļoti pelnīta, jo viņš ir viens no mūsu laikmetīgās mākslas savdabīgākajiem māksliniekiem, ar ļoti atpazīstamu rokrakstu.
Viņa darbi, vienalga, kuru izstādi mēs apskatītu pēdējo gandrīz desmit gadu laikā, vienmēr piesātināti ar gandrīz bērnišķīgu prieku par ikdienas lietām.
Viņš ir neitrālās fotogrāfijas meistars. Dzīvojam realitātē, kas pārsātināta ar vizuāliem attēliem, un katrs attēls kļūst par preci, bet Romāns Korovins iekļaujas tajā mākslinieku lokā, kuri vēlas atgriezties pie neitrālas fotogrāfijas, aizejot prom no komerciālā attēla.
Viņš fotografē jebko, gandrīz var teikt – neko, bet, no šādām šķietami banālām fotogrāfijām veidojot stāstu sērijas un papildinot tos ar ironiskiem parakstiem un dziļu zemtekstu, izveido ārkārtīgi aizraujošus stāstus.
Faktiski mākslinieks, izgriežot ikdienu no konteksta un ieliekot izstādē, to atgriež skatītājam, kurš to citādi var nepamanīt, jo mēs zinām, cik ātri ikdiena palido garām. Romāns Korovins ir mans favorīts, un es noteikti vēlētos redzēt, ka viņš iegūst Purvīša balvu.”
GINTS GABRĀNS, balvai nominēts par papildinātās realitātes projekta SAN aktivitātēm 2017. un 2018. gadā.
Mākslas zinātniece Santa Mičule-Hirša: “Ja novatorisms būtu galvenais Purvīša balvas kritērijs, tad Ginta Gabrāna radītie SAN projekti būtu neapšaubāms līderis arī ārpus Latvijas mākslas dzīves mērogiem. Un pavisam ne tādēļ, ka tajās izmantotas sarežģītas virtuālās tehnoloģijas, kurās nespeciālistam grūti nošķirt māksliniecisku inovāciju no zinātniskas.
Gabrāna SAN mani daudz vairāk fascinē kā jaunas mākslinieciskās telpas atklājējs, kas pārkāpj fiziskās vizualitātes ierastās robežas.
Pieņemu, ka pienācīgu atzinību tas novēloti saņems kādā citā Purvīša balvas gadā – jaunatklājumiem ir tendence apsteigt savu laiku.”
Mākslas zinātniece un kritiķe Aiga Dzalbe: “Šis ir Latvijas mākslas dzīvei novatorisks un oriģināls darbu kopums, jo brīvi un atraisīti eksperimentē ar jaunāko tehnoloģiju iespējām.
Pēdējā dekādē Gints Gabrāns iedvesmu mākslai ir konsekventi smēlies dabaszinātņu laboratorijās, tādēļ virtuālo struktūru – namu un objektu – būvēšana šķiet likumsakarīgs viņa radošās darbības turpinājums.
Mākslinieks ir atklājis, kā pārvarēt telpiskos šķēršļus savas fantāzijas nemitīgi ģenerēto vīziju ceļā, un nu tās var uzmirdzēt, skatītājos raisot gan estētisku saviļņojumu, gan filosofiskas pārdomas. Darbs noteikti ir cienīgs iegūt Purvīša balvu, tomēr jāatzīst, ka šā gada nominantu konkurence ir sīvāka nekā jebkad.”
PAULIS LIEPA, balvai nominēts par izstādi “Daiļo mākslu kabinets” Mūkusalas Mākslas salonā (23.03.–06.05.2017.).
Mākslas zinātniece Ieva Astahovska: “Fascinē, kā Paulis Liepa “Daiļo mākslu kabinetā” strādā ar faktūrām, kurās ikdienas realitātes fragmenti un elementi (vai iedvesmošanās no tiem) kļūst par atsvešinātām ainavām, kartēm, grafikiem. Tomēr mākslinieks neatceļ spriedzi starp realitāti, kas ir avots vai impulss šajos darbos iešifrētajiem naratīviem, un estētiskajām kvalitātēm, kas Latvijas mākslā arvien ir tik noteicošas. Novērtēju arī smalko ironiju par to cikla nosaukumā un kopējā scenogrāfijā.”
Izstāžu kuratore, interneta žurnāla “Punctum” redaktore Laura Brokāne: “Pauļa Liepas šķietami vienkāršās, neitrālās grafikas vedina pētīt slāņu slāņiem veidoto tehniku un iedziļināties tēmā.
Katrs Pauļa darbs ir paradokss, kas sākumā izliekas par ko citu, no konkrētam laikam un vietai piesaistītām vizuālām asociācijām ievedot abstrakcijā un vispārinājumā. Izstādē “Daiļo mākslu kabinets” autors šo efektu pastiprina, ierāmējot darbus stikla vitrīnās, un tādējādi jo iedarbīgāk risina atsvešinātā un racionalizētā kara “spēlīšu” estetizācijas tēmu.
Domāju, mākslinieks šogad varētu būt viens no Purvīša balvas žūrijas favorītiem, jo trāpīgi nomērķējis kopīgo baiļu epicentrā.
RASA ŠMITE, RAITIS ŠMITS, balvai nominēti par izstādi “Mikropasauļu svārstības” RIXC mākslas galerijā (09.09.–28.10.2017.).
Mākslas zinātniece Antra Priede-Krievkalne: “Rasas un Raita Šmitu izstādes “Mikropasauļu svārstības” iekļaušana Purvīša balvas finālistu vidū iepriecināja tikpat ļoti, kā iespēja tur ieraudzīt arī tekstu grupas “Orbīta” projektu.
Lai gan abu apvienību starpdisciplināro izpausmes līdzekļu lietojumu amplitūdai šodien netrūkst arī citu analoģiju un jaunāku mākslinieku eksperimentu, šādu prakšu institucionalizācija tomēr pievērš plašāku uzmanību. Tādējādi tiek aktualizētas mākslas un pētniecības attiecības, pašu pētniecības aspektu nostādot kā mākslas objektu.”
Mākslas žurnālists Helmuts Caune: “Jauno mediju kultūrā un tehnoloģiju žargonā neiesvaidītam cilvēkam ir pagrūti saprast, ar ko tieši Šmiti nodarbojas – atliek ticēt uz vārda, ka tas ir kaut kas labs un vērtīgs.
“Mikropasauļu svārstībām” acīmredzami piemīt pētnieciska un varbūt pat praktiska vērtība, bet tas, ka joprojām mēdz piezagties jautājums par Šmitu darba kā mākslas statusu, ir ne tik daudz viņu, cik laikmeta apjukuma vaina.
Bet, pat ja nekas no tā neinteresē, nākas atzīt, ka baktēriju bateriju sniegto datu vizualizācijas ir gluži vienkārši skaistas.”
TEKSTU GRUPA “ORBĪTA” (Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Aleksandrs Zapoļs) balvai nominēti par izstādi “No kā rodas dzeja?” peldošajā mākslas galerijā “Noass” (16.05.–14.07.2018.).
Mākslas žurnāliste Paula Lūse: “Tekstgrupas “Orbīta” sniegums īpaši izceļams tāpēc, ka tas piesaista emocionāli. Mūsdienu mākslā tā pietrūkst, jo tā vairāk tendēta uz atsvešinātību, virspusējību un intereses trūkumu.
Ekspozīcija apvieno vizuālo, informatīvo un domājošo materiālu kodu.
Jebkurš tajā atradīs sev pazīstamas un saprotamas sajūtas un vēlmi kaut ko iznīcināt vai arī atbrīvoties, kas fiziski katram apmeklētājam ir izdarāms Aleksandra Zapoļa instalācijā “No haosa organizācijas”.”
Mākslas žurnālists Helmuts Caune: “Orbītas” eleganto, iznesīgo kungu četrotnes reputācijas spožums apgrūtina viņu darbu aplūkošanu ar skaidru skatienu; pie kvalitātes pieradušiem skatītājiem grūtāk saskatīt haltūru vai zobošanos.
Darba “No kā rodas dzeja” gadījumā nevaram runāt par pirmo, bet par otro gan rodas aizdomas: par daudz patosa un rotaļīguma, lai tas viss būtu nopietni. Bet Vladimira Svetlova delīriski sapņainā instalācija liek atgaiņāt skepsi un padoties spēlei – ja nu tomēr?”
