Purvīša balvas “netaisnība” 1
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 12. aprīlim apskatāma ceturtā Purvīša balvas izstāde.
Aizpagājušajā piektdienā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” jau ceturto reizi tika pasniegta Purvīša balva – ievērojamākā prēmija Latvijas laikmetīgās mākslas jomā. Galveno balvu, kā jau zināms, saņēma Miķelis Fišers par izstādi “Netaisnība” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Uz melniem dēlīšiem izgrieztie zīmējumi ar citplanētiešiem, reptiļiem un paverdzinātiem homo sapiens ne tikai parādīja šīs konspiroloģiskās tēmas nākamo attīstības posmu paša mākslinieka daiļradē, bet kļuva par vadošo motīvu gan visai izstādei, gan ap to sekojošām diskusijām.
Var teikt, ka Miķelis Fišers ir Purvīša balvas pretendents ar stāžu. 2013. gadā viņš tika nominēts par izstādi “Lielviela”, kurā jau toreiz skatītāji varēja iepazīties ar aizraujošiem, krāsainiem stāstiem par citplanētiešu sazvērestībām pret Zemes iedzīvotājiem. Tomēr pirms diviem gadiem starp pārējiem prēmijai izvirzītājiem māksliniekiem, kuru darbos dominēja psiholoģiskais, biogrāfiskais vai jutekliskais cilvēka dzīves aspekts, Fišera lielformāta darbi izskatījās sveši un īsti neiederējās ne pēc izmēra, ne tēmas. Šogad žūrijas spriedumi jauši vai nejauši vainagojās ar tādu mākslas darbu atlasi, kam, neraugoties uz mākslinieku spilgtiem un izteikti individuāliem rokrakstiem, ir viena kopīga noskaņa. No pirmajām sekundēm gaišajās un plašajās “Arsenāla” zālēs rodas sajūta, ka šī izstāde nav par cilvēku ar visām viņa kaislībām un pretrunām, bet par kaut ko lielāku, pastāvīgāku un noslēpumaināku. Šajā reizē, kad ekspozīciju caurstrāvo kosmiskās, mistiskās un ezoteriskās tēmas un noskaņas, Fišera darbi pilnībā atplauka, ļaujot saskatīt daudz dziļākas un nopietnākas idejas, kas slēpjas aiz izklaidējošo komiksu vizuālās maskas.
Gribētos domāt, ka katra lielā prēmija mākslas jomā kaut kādā mērā apkopo vai mēģina definēt to pasaules stāvokli, kur šobrīd dzīvojam, kā mums trūkst vai kam pievēršam vislielāko uzmanību. Apskatot Purvīša balvai atlasītos darbus, šķiet, ka aktuālo Latvijas mākslas dzīvi raksturo tieksme pēc neredzamā, nesasniedzamā un neizprotamā. Par saviem radošajiem meklējumiem, darbu zemtekstiem un mūsdienu mākslas problēmām katrs mākslinieks izsmeļoši stāsta nelielajās intervijās, ko iespējams noskatīties izstādes ievaddaļā. Var uzskatīt, ka tā ir obligātā pamācība katram apmeklētājam, kurš gribētu kontrolēt – kur beidzas mākslinieka iekodētās nozīmes un izjūtas un sākas viņa paša pārdomas un refleksijas. Bet paradoksālā veidā, meklējot veidu, kā parādīt garīgas un mistiskas dimensijas, mākslinieki nonāk līdz galējam smalkjūtīgumam, strādājot ar konkrētajiem materiāliem. Vieliskums, kas tiek estetizēts līdz tādai pakāpei, lai kārdinātu ne tikai acis, bet arī rokas, un izjūtot faktūras taktilo baudu. It kā, lai saprastu un iekļūtu nemateriālajā pasaulē, māksliniekam būtu jāatkailina priekšmetiskās pasaules skaistuma pamati. Bet varbūt tieši tas arī vieno šīs izstādes dalībniekus, neskatoties uz tik dažādiem rezultātiem. Kā kaligrāfi, kuri pārraksta grāmatu par dzīves jēgu un domā, ka uz pergamenta skaisti uzzīmētie burti palīdzēs lasītājam saprast, kas pateikts starp rindām, mākslinieki pēc savas izpratnes veido visizsmalcinātākās formas, cerot, ka starp tām trāpīsies Lielā dzīves noslēpuma kripatiņa. Un dažiem tas izdodas.
Neapšaubāmi, Purvīša balva ir lieli svētki ar izlozēm un intrigām divu gadu laikā. Ar cerībām un vilšanos, ar strīdiem un protestiem, uzmestām lūpām un labsirdīgiem smaidiem un, pats galvenais, ar galarezultātu, kas iepriekš nevienam nav zināms. Tādēļ šī izstāde ir arī vēsturiska fiksācija, kurā tiek iemūžināta būtiska daļa no Latvijas aktuālās mākslas ainas. Protams, šī prēmija būtiski neveicina mākslas procesa intensitāti vai jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību. Tāpat – diez vai panākumi šajā konkursā būtiski palielinās Latvijas mākslinieku popularitāti ārzemēs, bet vai tas ir Purvīša balvas mērķis? Pasniegt balvu vizuālajā mākslā vienā nominācijā mūsu multimediālajā pasaulē pēc būtības nav iespējams, tāpat kā salīdzināt tradicionālākus mākslas veidus ar eksperimentāliem. Žūrijai tik un tā būs jāizdara izvēle, neizbēgami apvainojot daļu mākslinieku un viņu piekritēju. Šajā gadījumā priekšroka tika dota drošākām un pārbaudītākām vērtībām, kas pārvērta izstādi varbūt par pārāk korektu un nomierinoši meditatīvu pasākumu. Bet šeit būtu jāatceras, ka Purvīša balvas nominācijas seko notikumiem, nevis virza tos. Līdzīgi Oskara kinobalvai viens no Purvīša balvas neoficiālajiem uzstādījumiem ir “iespaidīgums”, bez kura lielā māksla nevar būt. Un tad, kad jaunie mākslinieki protestējot dibina savus “alternatīvos Purvīšus”, gribētos, lai viņi atcerētos gleznotāja Vilhelma Purvīša fotoportretu un uzdotu sev jautājumu, vai šis kungs viņiem asociējas ar vārdiem “revolucionārs anarhists” vai tomēr “skolotājs un lielmeistars”. Man ir sava atbilde. Un jums?
Vārds apmeklētājiem
Līga Laiviņa, administratore: “Ja iepriekš apmeklētas izstādes, kas visu pagājušo gadu, kā arī šo gadu bijušas apskatāmas dažādās mākslas galerijās, tad “Arsenālā” izstādītie darbi dziļi nepārsteidz. Jā, tie ir skaisti, unikāli, bet pārsteigums, ko es kā apmeklētājs sagaidu, zūd brīdī, kad saproti, ka šie darbi nav pirmreizēji.”
Aldis Kanderdons, dzīves baudītājs: “Vienuviet sapulcināti tik dažādi, bet talantīgi mākslinieki, kas visi pretendēja uz galveno – Purvīša balvu. Lai arī laureāts bija tikai viens, uzskatu, ka uzvarētājs ir ikviens, kas tika nominēts. Darbi ir fantastiski. Katrs pārsteidz ar savu tehniku, savu mākslinieka skatījumu.”
Kate Miglāja, studente: “Miķeļa Fišera radītā “Netaisnība” starp pārējiem darbiem izceļas ar drosmi un unikalitāti. Vienā darbā tik daudz pretrunu – citplanētieši, Antarktīdas tematika, kristietība, politika, bet kopā tas veido ko acīm tīkamu. Izteikta autora nostāja.”
IEVA GRŽIBOVSKA
