Purvīša balvas jaunumi: mainīts norises laiks, vieta un sākta jauna kolekcija 0
Ar Purvīša balvas 2017 laureātu Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un Kristapa Pētersona izstādi “Daudzskanis” tiek aizsākta jauna tradīcija – Purvīša balvas kārtējam laureātam tiks dota iespēja veidot mākslas darbu tieši Kupola zālei, un pēc izstādes slēgšanas šis darbs paliks muzeja īpašumā.
Izstādi varēs apskatīt no sestdienas, 15. septembra, līdz pat 21. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā, Kupola zālē. Minētais trio ir pirmie iespējamas jaunas muzeja kolekcijas aizsācēji. “Arī Kupola zāles sijas mākslinieki muzejam dāvina,” pajokoja Māra Lāce, jo mākslinieku darbs tik tiešām baudāms tieši šajā vidē. Uz Kupola zāles sienu un siju žilbinošā baltuma spilgti izceļas sijās iekārtās caurules melnā krāsā. Un trešā mākslas darba komponente ir no šīm caurulēm plūstošā nepārtrauktā skaņa, ko ikviens var raksturot citādi – atkarībā no savas dzirdes, uztveres un fantāzijas.
Kā raksturo izstādes kuratore Daiga Rudzāte, “Daudzskanis” ir mehānisks lielizmēra stabuļu instruments. Katra stabule te spēlē savā ritmā, taktsmērā, tempā un augstumā. Dažādās skaņu rindas jaucas un pārklājas, sekojot unikālajam algoritmam. Tomēr ikviena ciklā ir mirklis, kad to trajektorijas satiekas, un veidojas četrbalsīga polimetrija stingrā stilā.
Mākslinieku trio Anna Salmane, Krišs Salmanis un Kristaps Pētersons ir viena no retajām multižanriskajām parādībām Latvijas aktuālās mākslas ainā. Šīs kopas projektu zīmīgākais raksturlielums ir vizuāli minimālistisks un konceptuāls tēls, kura emocionālās un intelektuālās būtības izteicējs, instruments ir skaņa.
Grupas pirmais kopdarbs bija “Dziesma” (2015), par ko autori ieguva Purvīša balvu 2017. gadā un kas aicināja pārskatīt 20. gadsimtā nostiprināto nacionālo vērtību sistēmu, rosinot skatītāju atbildēt uz jautājumu – vai tā atbilst arī 21. gadsimtam?
“Dziesmai” sekoja sekoja “Edīte” (2016) Cēsu mākslas festivālā. Lielformāta skaņas skulptūra “Daudzskanis” ir trešais Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un Kristapa Pētersona kopīgi realizētais projekts, un tas radīts īpaši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālei. Šī objekta inspirācijas avots ir britu astrofiziķa Freda Hoila zinātniskās fantastikas romāns “Melnais mākonis”, kur uzmanības centrā ir jēdziens “saprašanās”.
Vēstījuma sižetiskā attīstība apliecina, ka tieši tā ir izšķirīgi svarīga. “Daudzskaņa” autori uzsver, ka reālajā pasaulē “saprašanos bieži sarežģī kultūras, izglītības, pieredzes, individuālā rakstura, dzimtes un dzīves posma īpatnības. Pilnīga saprašanās ir reti sasniedzama, bet tiek nepārtraukti pieprasīta. Izvirzot saprašanos par nepieciešamību, atšķirīgi viedokļi izraisa rūgtumu. Mainot skatpunktu un atšķirīgumu pieņemot par pamatstāvokli, cieņpilna nesaprašanās atbrīvo un bagātina.” Mums šķiet, ka nesaprašanās kā sabiedrībā tā reizumis arī ģimenē daļēji ir neizbēgama, taču tas nav jāuztver kā kaut kas slikts vai traģisks, stāstīja Anna Salmane. Ja nevienam netiek nodarīts pāri, lai ir dažādi viedokļi, tas padara dzīvi interesantāku.
Skulptūras radīšanu konsultējis mākslinieks Oskars Poikāns, bet to izgatavojis Oskars Plataiskalns (“Dizaina darbnīca”). “Mums nenācās braukt uz baznīcām un jaukt ērģeles,” pajokoja Krišs Salmanis, jau nopietni turpinot, “Poikāns atbrauca uz Rīgu un deva padomu, kā vajadzētu darboties ar tik liela izmēra caurulēm, kā iegriezt caurumu, noslīpēt, un mēģināt iepūst gaisu, lai radītu skaņas vilni…” Savukārt Oskars Plataiskalns esot meistars uz sarežģītām un neprātīgām lietām.
Un vēl jāpiemin komponists Kristaps Pētersons. Kad Anna Salmane sacījusi, ka darbs ir par nesaprašanos, Kristaps Pētersons zinājis, kā tas izklausās. Tieši stāvot visu četru cauruļu jeb stabuļu vidū vislabāk var dzirdēt kā katras balsi atsevišķi, kā “strīdu”, tā vienotības mirkli, kad tās īsu brīdi spēlē vienu un to pašu skaņu.
Ir jaunums arī Purvīša balvas norisē. “Purvīša balvas 2019”: pirmkārt, laureāts tiks nosaukts vēlāk – nevis februārī, kā ierasts, bet gan 12. aprīlī, turklāt nevis Nacionālajā mākslas muzejā, kā līdz šim, bet gan mākslas centrā “Zuzeum”. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tur, kā sacīja Māra Lāce, ir vairāk vietas publikai nekā muzejā. Un interese par Purvīša balvas ceremoniju ir ļoti liela.
Līdz šim bijām raduši, ka vispirms tiek nosaukts laureāts un tūlīt pēc tam durvis ver izstāde ar visu astoņu pretendentu darbiem. Šoreiz, lai publikai būtu iespēja iepazīties ar balvas kandidātu darbiem pirms laureāta paziņošanas, izstāde LNMM Lielajā zālē būs apskatāma krietni iepriekš – jau no 2019. gada 23. marta un tā ilgs līdz pat 9. jūnijam. “Kad tiks paziņots laureāts, skatītājiem, kuriem būs bijusi iespēja izstādi mēnesi jau redzēt, laureāta vārds asociēsies ar konkrēto darbu, viņi zinās, par ko ir runa,” sacīja Māra Lāce.
