Purvīša balvas aktuālais kaleidoskops. Eduards Dorofejevs recenzē Purvīša balvas kopizstādi 6
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
11. jūnijā ekspertu grupa un starptautiskā žūrija nosauca Purvīša balvas laureāta vārdu. Tā ir ļoti nozīmīgās balvas pasniegšanas ceremonija, kas parasti izvērtās par plaši apmeklētiem svētkiem, bet šoreiz, ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus Covid-19 izplatības ierobežošanai, norisinājās tiešraidē no Latvijas Mākslas akadēmijas dārza.
Galveno balvu saņēma māksliniece Amanda Ziemele par personālizstādi “Kvantu matu implanti”, bet nominācijā par mūža ieguldījumu mākslā balva tika piešķirta gleznotājai Maijai Tabakai.
Pandēmija atstāja iespaidu ne tikai uz Purvīša balvas svinīgo daļu – galvenokārt tā ievērojami sašaurināja potenciālo nominantu sarakstu.
2020. gadā paralizētā kultūras dzīve nedeva pietiekami daudz spožu vizuālās mākslas notikumu, lai varētu objektīvi spriest par Latvijas mākslinieku sasniegumiem šajā periodā.
“Izdzīvoja” tie mākslas projekti, kas bija iesākti un sagatavoti jau iepriekš, vai nelieli mākslas notikumi, kas varēja iztikt arī bez tradicionālas izstāžu telpas ar “dzīvajiem” apmeklētājiem.
Tāpēc šādas dabiskās izlases galarezultātā, salīdzinot ar citu gadu Purvīša balvas mākslas sasniegumu skatēm, var labi just, cik mākslas dzīve ir trausla un jūtīga pret nestabilitāti un ekstremālām situācijām.
Tomēr šobrīd visu astoņu fināla kandidātu veikumu var apskatīt klātienē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē un paši izdarīt savus secinājumus.
Kā vienmēr Purvīša balvas izstādei ir viena pozitīva un viena negatīva īpašība. Neapšaubāms ieguvums, ka vienkopus var ieraudzīt divu gadu laikā pēc orgkomitejas uzskatiem labākas izstādes un interesantākus māksliniekus, kuru darbībai arī turpmāk noteikti ir vērts sekot līdzi.
Bet diemžēl neizbēgami šos mākslas baudīšanas svētkus aizēno viens negatīvs aspekts – daudzu mākslas darbu nekonvertējamība, proti, nespēja pielāgoties citiem izstādīšanas nosacījumiem.
Galvenokārt tas ir saistīts ar telpu, jo mākslas žanru un formu saplūšanas vai sakrustošanas laikā, kad katrai izstādei ir sava unikāla scenogrāfija, pārvietot darbu no ārpuses uz iekšpusi, no plašas telpas uz šauru kambari, no mainīgiem, “dzīviem” un neideāliem apstākļiem uz sterilu izstāžu zāli – tas bieži nozīmē “nogalināt” mākslas darbu un piedāvāt izbāzni dzīvas būtnes vietā.
Šis fakts skatītājam jāpatur prātā, ne tikai apmeklējot Purvīša balvu, bet jebkuru citu pasaules muzeju, kur norisinās šādas konkursantu darbu iepazīšanas skates.
Visvairāk šo sāpīgo transformāciju var just Aijas Zariņas darbos no izstādes “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”.
Māksliniece, par kuru var teikt, ka viņa ir apbruņota ar redzi, toreiz iekārtoja savu lielformāta darbu ciklu LNMM Kupola zālē tā, ka, pat neiedziļinoties viņas gleznu pasaules radīšanas motīvos un skandināvu mitoloģijas tēlos, varēja just, ka tu esi savā ziņā pagāniskajā svētnīcā. Citai telpai Zariņa, visticamāk, veidotu citādus darbus.
Viens no būtiskākajiem iepriekšējā gada notikumiem bija 2. Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle un viens no centrālajiem darbiem, kas tika izvirzīts arī Purvīša balvai, bija kinētiskās mākslas pioniera Valda Celma skulptūra “Pozitrons”.
Iecerēts 1976. gadā kā vides objekts elektronikas rūpnīcas “Pozitrons” pagalmam, bet toreiz tā arī nerealizēts, šis darbs pārtapis par leģendāru kinētiskās mākslas objektu, kas līdz pat pagājušajam gadam eksistēja tikai rasējumos un fotokolāžās, bet ne realitātē.
Materializējoties un iegūstot savu jauno vietu, Celma darbs ieguva jaunas nozīmes un kontekstu, pārtopot no padomju pieminekļa zinātnei par mistisku meditācijas objektu.
Kamēr Celma darbu ar kontekstiem piesātināja pusgadsimtu ilgstoša “nogatavošanās”, mākslinieču dueta “Skuja Braden” keramikas (un ne tikai) izstāde “Samsara” jau no paša sākuma ievelk skatītāju krāšņā un blīvā kultūrvēsturisku referenču plūsmā, kur katrs darbs ir iekrāsots ar biogrāfisku, reliģisku, filozofisku vai sociāli aktuālu kontekstu.
Nevar izšķirties, ar ko mākslinieces apbur skatītāju – ar barokāli sulīgu un laikmetīgi asprātīgu keramiku vai ar reti sastopamu cilvēcisku godīgumu un atklātību.
Pret skatītāju vērsti savos darbos vienmēr ir Krista un Reinis Dzudzilo. Viņu konceptuālajās instalācijās perfekta un lakoniska forma vienmēr atspoguļo to poētisko skaidrību, kādā mākslinieki runā ar skatītāju.
Scenogrāfiskā domāšana ļauj viņiem starp materiālajām formām atrast tādas kombinācijas, kas iedarbojas gan tieši un emocionāli, gan dramaturģiski, ļaujot skatītājam piedzīvot mākslas darbu kā izrādi no sākuma līdz beigām.
Iepriekš pieminētos māksliniekus pārsvarā interesē mākslas formas, reliģijas vai filozofijas vispārīgi jautājumi, bet Rasas un Raita Šmitu darbi vienmēr izceļas ar tēmām, kas skatās uz cilvēku un pasauli ar eksakto zinātņu palīdzību.
Viņu darbību var raksturot kā science-art, kas rodas zinātnes, vizuālas un skaņu mākslas krustojumā.
Šmiti ir tie unikālie mākslinieki, kas ne tikai var atrast veidu, kā skaisti un intuitīvi saprotami vizualizēt fizikas vai bioloģijas eksperimentālos datus, bet viņu mākslas darbi arī paceļ jautājumus, kas atrodas pētniecības avangardā un par kuriem vēl nav vienprātības arī starp zinātniekiem.
Purvīša balvai nominētais darbs “Atmosfēriskais mežs” ļauj dziļāk saprast meža iedarbību uz ekosistēmu, aplūkojot vizualizētu informāciju par gaistošiem organiskiem savienojumiem, ko izelpo skuju meži.
Blakus “lielās tēmas” darbiem, kas uzrunā plašu auditoriju, izstādē atradīsim arī “mazo tēmu” pārstāvjus, kuru mākslas darbi pārsvarā domāti šauram vai gandrīz tikai tuvāko paziņu lokam.
Ievas Kraules-Kūnas un Elīnas Vītolas projekts “Mākslinieku krīzes centrs” divu gadu periodā transformējies no kabineta līdz pārnēsājamai versijai, kas ietilpst mugursomā.
Strādājot pie šī projekta, kuru, protams, grūti parādīt tikai kā sastingušu formu, mākslinieces mēģināja pievērsties sadzīviskiem jautājumiem, kas skar katru un īpaši jaunu mākslinieku: kur rast stabilus ienākumus un sociālas garantijas, ko darīt, lai iekarotu vietu mākslas pasaulē, kā pārvarēt neveiksmes un krīzes, ko darīt ar darbiem pēc izstādes utt.
Kaspars Groševs, kura instalācijās mūzikai ir tikpat liela nozīme kā ironijai vai atsaucēm uz konceptuālistiem, stāstot par sevi, izvēlas to pārvērst piedzīvojumā, lai skatītājs ienāktu viņa istabā.
Bet patiesībā viņš aicina ienākt mākslinieka ādā un sajust citu cilvēku bez vārdiem caur vizuāliem stimuliem un elektroniskās mūzikas enerģiju.
Un visbeidzot Purvīša balvas laureāte Amanda Ziemele. Daudziem viņas darbi varētu šķist mulsinoši, jo mākslinieces daiļrade pārstāv ļoti specifisku žanru. Es to nosauktu par glezniecības iztaujāšanu jeb glezniecisku konceptuālismu.
Proti, viņa nemitīgi uzdod jautājumus par to, kāda ir glezniecības vieta digitālajā laikmetā un globālas komunikācijas pasaulē.
Ko var darīt ar glezniecību šodien, kad vizuāli stāsti transformējušies citā formā, bet prieks no darba ar ķēpīgiem materiāliem paliek?
Viņa zina, ka skaidras atbildes nav, bet, izmantojot dažādas teorijas, turpina uzdot sev jautājumus, lai skaidri saprastu, ko viņa dara ar izvēlēto materiālu katru brīdi, kad nodarbojas ar mākslu.
Amanda Ziemele ir brīnišķīgs piemērs jaunā tipa māksliniekam, kurš ir nedaudz arogants pret skatītāju, bet nežēlīgi godīgs pret sevi un savu darbu. Viņas daiļrades stils pat atgādina psihoterapeita seansu, kur jautājumi var būt brīžiem nepatīkami, bet uz tiem jāatbild.
Arī Purvīša balvas komisija, piešķirot Ziemelei uzvaru, iespējams, daļēji atbildēja uz jautājumu, ko mums gaidīt no Latvijas mākslas tuvākajā laikā.
