Vērtēt tos, kas paši piesakās? 0
– Ja atgriežamies pie Purvīša balvas, kurai nākamgad apritēs desmit gadu, – būs jāpārskata līgums ar patronu, ko viņš tālāk teiks. Es domāju, ka neapšaubāmi mēs vēlētos, lai balva turpinātos?
I. Kalniņa: – Noteikti!
– Bet kā tai turpināties?
Z. Onckule: – Vajadzētu precizēt nolikumu, jo rodas jautājums – kāpēc tādi mākslinieki vai darbi izvirzīti.
I. Kalniņa: – Man šķiet, ka viena no balvas vērtībām ir tā, ka iegūsti kaut kādu Latvijas mākslas šķērsgriezuma ainu.
Š. Puķīte: – Vienā no pēdējām nominēšanas reizēm tika pieminēta arī filma. Arī mākslinieku grāmatas kļūst arvien populārākas.
I. Kalniņa: – Runājot par lietām, uz kurām tiekties, – vajadzētu pārklāt Latvijas teritoriju. Mēs esam palikuši bulvāru loka ietvaros.
E. Vērpe: – Cik zinu, tad teātra balvas ekspertiem ir busiņš un viņi braukā uz visām izrādēm Latvijā.
V. Vējš: – Tas ir ļoti nelabs un naidu raisošs veids, kā sastapties ar mākslu.
I. Kalniņa: – Ja runā par Krievijas valsts prēmiju – tur visi, kas uzskata savu darbu par vērā ņemamu, nosūta ekspertiem visu informāciju. Mums tā nenotiek.
E. Vērpe: – Ideāli! Vajag ielikt nolikumā. Un tos, kas neaizsūta, neskatīt.
V. Vējš: – Tad rodas pienākums skatīt daudz ko tādu, ko negribi redzēt.
I. Kalniņa: – Bet tā taču ir tava profesija! Kā tev var nepatikt! Tu neesi ķirurgs, kurš griež visu laiku vienu locekli. (Smejas)
E. Vērpe: – Ja kāds piekrīt būt par ekspertu, Vilni, tad tas ir viņa darbs. Un viņam diemžēl ir jāskatās lietas, kas viņam nepatīk un pat riebjas.
V. Vējš: – Runājot par balvas nākotni, man ir priekšlikums – tai agrāk vai vēlāk būs jākļūst daudz atvērtākai starptautiskā ziņā. Varam ieciklēties uz Latviju, bet noteikti būs un jau ir starptautiski projekti vai arī latviešu mākslinieku un citu valstu mākslinieku kopprojekti. Un būtu tikai labāk, ja Latvijā rezidētu arī ārzemju mākslinieki, kuru mākslu nevaram nosaukt par latviešu mākslu. Nākamais solis – neizbēgami būs jāpārskata latviešu mākslas kopums. Mums ir latviešu mākslinieki, kas dzīvo šeit, bet izstādās citur. Savukārt tikpat labi var būt spāņu mākslinieks, kas rezidē šeit un rada savus mākslas darbus.
– Arī par to, kas notiek ārpus Rīgas?
V. Vējš: – Jā, reizēm pat ļoti aktīvi.
I. Kalniņa: – No tām divām reizēm, kad biju ekspertu vidū, man ir cita pieredze, jo pašai bija jāmeklē sludinājumos, kas notiek reģionālajos muzejos.
V. Vējš: – Ieva, bet, ja producenti neuzskata par vajadzīgu atrast tavu e-pasta adresi un atsūtīt vēstuli, tad uz ko viņi var pretendēt?
I. Kalniņa: – Tas būtu pavisam elementāri, ja būtu tāds kopīgs e-pasts, uz ko sūtīt informāciju.
E. Vērpe: – Ļoti labi būtu, ja skatītos tikai tos, kas piesakās. Ja gribu pretendēt uz balvu, aizsūtu komisijai e-pastu un piesakos.
V. Vējš: – Tas liecinātu arī par kaut kādu attieksmi.
E. Vērpe: – Kā tad! Ja gribu pretendēt, aizsūtu komisijai e-pastu un piesakos. Un man ir visas tiesības arī nepretendēt. Tagad sanāk, ka mākslinieks pret savu gribu piedalās sacensībā, kas pēc būtības viņu neinteresē.
– Ir gadījumi, kad kāds ir atteicies pretendēt?
I. Kalniņa: – Nav bijis, bet ir gaidīts atteikums.
V. Vējš: – Varam domāt par kādiem uzlabojumiem Purvīša balvas nolikumā, bet, vērojot, kā notiek mākslas procesi, ne jau šī balva ir mākslinieku karjeras noslēgums. Konkurence, cīņa par uzmanību, par to, lai tevi skatās un ne tikai Purvīša balvas eksperti, bet arī vēl citi, – tas bieži vien ir daudz svarīgāks nekā tas, vai Vējš aizbrauks un redzēs. Tas, ka izstādi apskatās un novērtē kāds cits kurators, ir daudz svarīgāk. Un tas ir jāmācās arī tiem, kas vēlas startēt. Jāatmet negatīvais, kas jau ir pielipis, – ka mākslinieka karjera ir kaut kas apkaunojošs. Tad atbirums būs milzīgs.
