Pelēkie kardināli un šaurais loks 0
– Vai Latvijas vizuālajā mākslā vispār balvu pietiek? Vai tas ir absolūti privātu iniciatīvu jautājums?
K. Groševs: – Neviens jau neliedz izveidot balvu, ja pēkšņi šķiet, ka vajag. Man liekas, ka pat Kaspars Lielgalvis mēģināja kaut kādu jocīgu balvu uztaisīt.
Z. Onckule: – Šā iemesla dēļ arī “kim?” gribēja uztaisīt balvu māksliniekiem rezidentiem, bet tas ir pavisam cits formāts.
V. Vējš: – Piekrītu Edgaram, ka mākslinieki primāri netaisa darbus balvām, viņi taisa, rēķinoties ar balvām. To es droši zinu. Balva ir kā tāds putukrējuma pikucis uz tortes, un tad visi to bauda un jūtas līdzdalīgi. Šobrīd man ir tāda sajūta, ka balvu pietiek. Otrs ir tas, ka nominēšana vai balvas saņemšana veido mākslinieku individuālās karjeras. Vienīgi – ja balva ir ļoti lokāla, ja tā neiekļauj arī ārpuses māksliniekus vai citur notikušas izstādes, tad kādam ārzemju kuratoram ir pilnīgi vienalga, vai tā ir Purvīša balva vai arī Pastariņa prēmija.
– Jūs vairākas reizes atgriežaties pie tā, ka mēs īsti nemaz nezinām, ko mūsu mākslinieki dara ārpus Latvijas.
I. Kalniņa: – Balva nenodrošina gan Latvijas pārklājumu, gan arī Latvijas mākslas pārklāšanu pasaules līmenī.
E. Vērpe: – Jā, ekspertiem tas viss būtu jāredz, citādi tā ir tīri Rīgas balva. Ja neaizbraucat uz Daugavpili, uz Rotko centru apskatīties izstādes vai uz Liepāju…
Š. Puķīte: – Tās vēl ir tās vietas, kur aizbrauc.
V. Vējš: – Gribu uzteikt “kim?” balvu, jo šādi izdomāts, kā turpināt apbalvotā mākslinieka karjeras veicināšanu.
Z. Onckule: – Rezidences balva ir dibināta pagājušajā gadā, un tās fokuss ir skatīties uz autoriem, ar ko esam strādājuši pēdējos sešus septiņus gadus. Tiek atlasīti aptuveni 12 līdz 15 mākslinieki, esam piesaistījuši arī starptautisku žūriju, lai tā iziet cauri mākslinieku portfolio un atlasa četrus nominantus. Pagājušajā gadā uzvarētāja bija Darja Meļņikova, kura pavadīja divus mēnešus KW Laikmetīgās mākslas institūtā Berlīnē.
– Kas šobrīd ir problemātiskākais kuratora darbā Latvijā?
V. Vējš: – Mums parādās jauni kuratori, kuri uztaisa pirmo un otro izstādi uz entuziasma pamata, bet pēc tam vienkārši neredz, ko ar to darīt tālāk. Principā nekāds neatkarīgs kurators nav iespējams bez sava individuālā uzņēmuma.
K. Groševs: – To pašu var attiecināt arī uz mākslinieku.
I. Kalniņa: – Kā neatkarīgais kurators pirms pusgada sajutu nogurumu cīnīties par to, ka katrs projekts ir kā trīsreiz ādu sev pār acīm novilkt. Ir jau baigi forši viss, bet tu vienkārši nogursti cīnoties. Šobrīd man ir apzinātā pauze.
V. Vējš: – Es Kasparam pilnīgi piekrītu! Mākslinieka situācija arī ir ļoti neapskaužama. Es zinu ļoti varonīgus sišanās stāstus, kamēr līdz tai Purvīša balvas nominācijai tiek un kamēr Mākslas muzejs sāk izrādīt interesi par pirmo darbu. Balvu būšana ir tāda dzīru svinēšana, un tas attiecas gan uz māksliniekiem, gan uz kuratoriem.
I. Kalniņa: – Šīs balvas kontekstā kuratori pārvēršas par tādu kā institūcijas pelēko kardinālu. Ja esi kurators un esi arī eksperts, tad tev taču ir kaut kāds savs autoru loks, ar kuriem strādā.
E. Vērpe: – Es nedomāju, ka strādājošiem kuratoriem vajadzētu būt balvas ekspertiem. Tāpat kā tur nebūtu jābūt strādājošiem māksliniekiem. Nav loģiski, ka vērtē tie paši, kas piedalās.
– Bet vai pie mums tā notiek?
I. Kalniņa: – Notiek, notiek!
E. Vērpe: – Šaurais loks!
V. Vējš: – Jautājums, vai mēs pret to izturamies ar sirdsapziņu vai bez. Diemžēl ļoti bieži – bez.
