Subjektīvi vai politkorekti 0
– Purvīša balvas nolikumā teikts, ka tas ir apbalvojums profesionālajā mākslā.
I. Kalniņa: – Man ir brīnišķīgs stāsts no dzīves par vārdu “profesionāls”. Latvijas Televīzija bija aizbraukusi uz Leišmali pie Raimonda Līcīša un intervēja viņu par to, kāpēc viņš neturpināja studijas akadēmijā pēc Rozentāla skolas, bet nolēma iet savu individuālo ceļu. Viņam uzdeva jautājumu: “Vai jūs nekad neesat pārdzīvojis, ka nekļuvāt par profesionālu mākslinieku?” Viņš paskatījās ārā un jautāja: “Un kā jums šķiet, vai saule spīd pietiekami profesionāli?” Ar definīcijām mākslā vispār ir grūti.
Š. Puķīte: – Līdz ar to nekad arī nebūs ideāls nolikums!
E. Vērpe: – Nē, taču mums ir tā sauktās demokrātiskās balvas, kur katru gadu vieni un tie paši cilvēki saņem vienas un tās pašas figūriņas. Manuprāt, mūzikā tas ir diezgan izteikti. Esmu redzējis pilsoņus, kuri stāv pie plaukta, kur ir piecas balvas aizmugurē un viena rokā, līdz ar to man tā šķiet totālā degradācija. Purvīša balvas gadījumā vismaz ilgstošā laikā tiek meklēts darbs – labi, par izcilību nerunāsim –, bet tam ir kādas uz to pretendējošas vērtības. Manuprāt, tā ir sakarīgākā balva no visām, kas Latvijā eksistē. Visas pārējās ir totāli degradētas ar biežumu un to, ka visi tās saņem, turklāt vieni un tie paši neskaitāmas reizes.
– Jūs pieļaujat iespēju, ka Purvīša balvu arī var saņemt divas reizes?
– Noteikti, kāpēc gan ne?
V. Vējš: – Esmu ierosinājis, ka nedrīkstētu saņemt. Pirmkārt, mēs tad tiešām varam nonākt Raimonda Paula situācijā, kad viņš uzvarēja “Mikrofona” aptaujā katru gadu, kamēr no turienes izstājās. Otrkārt, tas it kā neļauj saglabāt loku noslēgtu. Vienreiz saņemot, būtu no šīs lietas jāizstājas.
– Neviens mākslinieks taču negatavo izstādi kā pretendentu Purvīša balvai?
I. Kalniņa: – Es domāju, ka gatavo.
Š. Puķīte: – Tas ir labs rādītājs, ja gatavo.
E. Vērpe: – Bet es tev, Vilni, absolūti nepiekristu – ja to iekļauj nolikumā, tad mēs tiešām uzskatām, ka tas, kas dabūjis balvu jaunībā, līdz savai nāves stundai vairs nekad nevar uz to pretendēt. Tas nozīmē, ka kādos 20 gados izslēgsim visus vadošos māksliniekus.
V. Vējš: – Divdesmit gados mākslas vidē iespējams radīt desmit citus pretendentus.
Š. Puķīte: – Viens no iemesliem, kāpēc ir jautājumi saistībā ar Purvīša balvu, ko arī pati saredzu finālistu atlasē, ir tas, ka nav citas nominācijas, kas tad varētu rūpēties par tiem, kuri ir saņēmuši Purvīša balvu.
E. Vērpe: – Manuprāt, tas mūža ieguldījuma balvu princips vispār ir stipri apšaubāms.
V. Vējš: – Tā ir daudzviet pasaulē. Par Ternera balvu līdz sirmam vecumam nesacenšas tie paši, kas sacentās, pieņemsim, pirms piecdesmit gadiem. Ir jādod iespēja ienākt jauniem māksliniekiem.
– Kaspar, kā jūs domājat, varbūt būtu jābūt kādai atsevišķai balvai par izcilu debiju?
Kaspars Groševs: – Man šķiet, ka Purvīša balva pati par sevi ir tāds reklāmas pasākums, kas pievērš uzmanību, ka tādi mākslinieki vispār eksistē. Man tas nedotu nekādu motivāciju.
Z. Onckule: – Purvīša balvas sakarā vēlos piebilst, ka tā ir svarīga mākslas videi. Mākslai vajag tādu sajūtu, ka viss notiek.
E. Vērpe: – Nedomāju, ka mākslinieka pašapziņa cieš kaut mazākajā mērā, ja viņu nenominē. Tad, kad bija strīdi, ka vairāk nominēti vīrieši vai sievietes, un visi meklēja iemeslus, man tas likās vājprātīgi smieklīgi.
Z. Onckule: – Tas nav tikai šeit, sieviešu procentu skatās arī starptautiski.
E. Vērpe: – Nu tad vēl vajadzētu ādas krāsu izskatīt.
Š. Puķīte: – Purvīša balva ir ļoti svarīga kaut vai fināla izstādes dēļ, uz kuru atnāk arī tā auditorijas daļa, kas ikdienā tik bieži neapmeklē laikmetīgās vai mūsdienu mākslas izstādes.
E. Vērpe: – To gan esmu ievērojis šajās izstādēs – tur daži darbi regulāri izskatās vienkārši baisi.
V. Vējš: – Es aicinātu skatīties plašāk. Ja ir tā, ka darbu pārceļ no vienas telpas uz otru un tas no simt punktiem pārvēršas par nulli, tad, visticamāk, kaut kas ar to darbu nav kārtībā.
– Vai, žūrijai skatoties šos darbus, izstādes, kādreiz tiek domāts par kaut kādiem politkorektiem kritērijiem?
E. Vērpe: – To nevar zināt tāpēc, ka mākslā ir tikai subjektīvi vērtējumi, un šajā gadījumā lēmums ir vairāku subjektīvu vērtējumu summa.
– Tātad neatkarīgi no tā, kāds būtu nolikums, lēmums beigās būs subjektīvs?
– Tas būs iespējami objektīvs.
V. Vējš: – Atceroties 2015. gada nominantu izstādi – tur tiešām bija pārāk maskulīna kompānija. Mēs varam šobrīd, izvirzot nominantus, skatīties, lai sievietes tiek pārstāvētas vairāk.
I. Kalniņa: – Tas gan ir drusku jocīgi, ja speciāli jādomā proporcionāli.
Š. Puķīte: – Man iepriekšējais balvas fināls likās problemātisks, jo redzēju citus, daudz spēcīgākus kandidātus, arī sievietes.
K. Groševs: – Man arī bija savi kandidāti, un viņi pat netika izvirzīti!
V. Vējš: – Varu atklāt mazu noslēpumu, ka arī tie kandidāti, kurus es piedāvāju ekspertu komisijā, gandrīz nekad netiek ceturkšņa finālos.
