Kas paliek ārpusē? 0
Ingvilda Strautmane: – Kāpēc tieši pret Purvīša balvu ir daudz vairāk pretenziju nekā pret citām kultūras balvām Latvijā? Mana versija: pārējām balvām – mūzikā, teātrī, kino – ir vairākas nominācijas un balva par mūža ieguldījumu. Vizuālajā mākslā nozīmīgākā ir Purvīša balva, un to var saņemt tikai viens mākslinieks vai mākslinieku grupa reizi divos gados. Tātad balva nav ne par nomināciju, ne par mūžu, bet par vienu izcilu mākslas darbu vai izstādi. Vai šodien kāds būtu gatavs formulēt, kas tad ir izcils mākslas darbs, un vai žūrijai par to ir emocionāls vai tomēr racionāls lēmums?
Vilnis Vējš: – Lai novērstu tālāku šā jautājuma eskalāciju, gribu teikt, ka izcils mākslas darbs ir tas, par ko vienojas balvas žūrija. Šajā gadījumā ar to it kā pilnīgi pietiek. Purvīša balvai atšķirībā no daudziem citiem apbalvojumiem ir ļoti labi izstrādāta mehānika, kā tas notiek, ir divu pakāpju žūrija.
Edgars Vērpe: – Ekspertu darba grupa četras reizes gadā izvēlas un izvirza nominantus.
V. Vējš: – Savukārt starptautiskajā žūrijā ir deviņi cilvēki, katrs īpaši izmeklēta persona, kura ar savas autoritātes un pieredzes svaru pasaka, kas tai patīk. Un tad balsis, rupji sakot, tiek saskaitītas.
– Pilnīgi mehāniski?
– Neesmu bijis klāt lielo žūriju lemšanā, bet pieļauju, ka tur nevalda vienbalsība.
I. Kalniņa: – Lielā mērā no eksperta motivācijas atkarīgs, kas vispār tiek izskatīts kā potenciāls. Būsim godīgi, ne jau viss, kas notiek Latvijā, piemēram, informācijas trūkuma dēļ, izpelnās uzmanību. Tas, kas notiek reģionos, kādam būtu pilna laika darbs.
Šelda Puķīte: – Nemaz nerunāsim par latviešu mākslinieku izstādēm ārzemēs, kas ir jau pavisam sarežģīts jautājums.
Zane Onckule: – Līdz ar to man ir tīri personīga nepatika pret šo konkrēto vārdu – “izcilība”.
V. Vējš: – Man arī liekas, ka to vajag atmest.
– Vai tiešām Latvijā notiek tik daudzas profesionālu mākslinieku darbu izstādes, ka mēs varam teikt, ka kaut ko vispār nepamanām?
– Es domāju, ka noteikti!
Š. Puķīte: – Ir arī specifiski mākslas veidi – kā performance, kas notiek vienu reizi. Ja tu tajā dienā, tajā laikā, tajā vietā neesi…
V. Vējš: – Tā notiek visā pasaulē. Mēs ļoti lokāli varam uzskatīt, ka ir kaut kāda grupa, kurai jāapskata katra keramikas ekspozīcija katrā paksī. Ar šo te ”kaut kas nav redzēts” mēs parasti domājam trendīgas izpausmes, par kurām hipsteri ir sašutuši, ka kāds tās nav apmeklējis. Tādus cilvēkus, kas pēc saraksta to ņem cauri, nav iespējams atrast, ja viņi nestrādā pilnu laiku visus tos četrus gadus. Tas nav viņu uzdevums.
– Ja izstāde ir izcila, tad ziņai par to vajadzētu nonākt arī ekspertu ausīs.
– Tā bieži arī notiek. Pirmkārt jau var vadīties pēc preses relīzēm, un, ja viens no kompānijas izstādi ir redzējis un saka, ka arī pārējiem to vajag redzēt, tad arī brauc. Grūtāk, protams, ja tā ir latviešu mākslinieku izstāde Hamburgā vai Londonā.
I. Kalniņa: – Tas ir nerakstīts likums – ja vairāk nekā puse nav redzējusi izstādi, tad tai principā nav iespējas vispār uz kaut ko pretendēt.
– Un kādā veidā tiek nodota šī informācija? Tas lielā mērā ir kuratoru jautājums. Mākslinieks pats droši vien nerakstīs: “Ziniet, man būs izcila izstāde!”
Š. Puķīte: – Dažkārt jau raksta! Vai arī zvana.
I. Kalniņa: – Un lielā mērā tas ir arī vislabākais veids.
V. Vējš: – Galu galā, ja ir mākslinieks, kas man ļoti interesē, es pats viņam sekoju.
I. Kalniņa: – Bet tas atkal kaut kādā ziņā visu procesu padara par elitāru.
– Purvīša balva varbūt vispār ir elitārs process?
I. Kalniņa: – Ir.
Z. Onckule: – Visnotaļ.
Š. Puķīte: – Taču tās formāts ir salīdzinoši demokrātisks, jo nevaram runāt par Purvīša balvu kā par, piemēram, laikmetīgās mākslas balvu.
– Tā tātad nav laikmetīgās mākslas balva?
– Tā ir mūsdienu mākslas balva!
I. Kalniņa: – Varu mēģināt paskaidrot savas izpratnes robežās – mūsdienu māksla ir viss, kas notiek šobrīd, un laikmetīgā māksla ir māksla, kas respondē par laikmeta aktuālajām problēmām.
V. Vējš: – Runājot par definīciju, kas ir laikmetīgā māksla un kas nav, jāatgriežas brīdī, kad Eduards Kļaviņš izlēma ieteikt Sorosa mūsdienu mākslas centram pārkļūt par Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, un tādēļ šis vārds tika izvēlēts.
