Viens hektārs zemeņu nopuva acu priekšā… “Puriņos” cer uz viesstrādniekiem 43
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Talsu novada Ārlavas pagasta “Puriņos” zemenes audzē septiņu hektāru platībā, ierindojoties lielāko Latvijas zemeņu audzētāju piecniekā. Šosezon novāktas vairāk nekā 10 tonnas saldo ogu no hektāra, kurām labs noiets gan tirgos, gan pašu internetveikalā, tādēļ saimniekiem lieli plāni par darbības paplašināšanu.
Taču tas būs iespējams tikai tad, ja nākamās sezonas sākumā izdosies salīgt viesstrādniekus.
Darbaroku trūkums bija lielākā šīsvasaras problēma laukos, par ko “Latvijas Avīzē” rakstījām vairākkārt, arī Dzintara un Zanes Silgaļu saimniecību tā skāra sāpīgi.
Ogas puva ķekariem
Šopavasar salnas zemeņu laukiem gājušas secen, ogu bijis pārpārēm un tās ļoti strauji gatavojās. Strādnieki un arī paši saimnieki strādājuši no rīta līdz vakaram, tomēr darbaroku tik un tā pietrūcis.
Tā kā kovidsērgas dēļ izjukuši plāni par viesstrādnieku atvešanu, spēka un laika visam nepietika, tā nu iznākumā viens hektārs zemeņu nopuva acu priekšā.
Līdzīgi gājis kolēģiem kādā citā saimniecībā, kur ogu lasītāju trūkuma dēļ ogas puvušas ķekariem, tādēļ saimnieki pieņēmuši smago lēmumu lauku vienkārši nopļaut un biznesu beigt.
“Mums vēl nav tik traki, tomēr ar saviem darbiniekiem vien nekādi neiztiekam. Liela daļa strādnieku ir vietējie, no tiem daudzi ir studenti un skolēni, kuri strādā patiešām labi. Bet laukus jāsāk kopt jau aprīlī, tad jāstāda jaunie stādiņi, pēc tam nāk ogu lasīšana, tā ka darba pilnas rokas ir vismaz piecus mēnešus.
Ja domājam paplašināties, bez viesstrādniekiem neiztikt. Ja valdība nenāks pretī un nepalīdzēs risināt šo jautājumu, nāksies likvidēt šo biznesa nozari.
Mums kopumā ir 20 hektāri zemes, ir kur augt, taču visu bremzē darbinieku jautājums. Nu nav tik daudz cilvēku, cik mums nepieciešams! Cilvēki nenāks strādāt, kamēr viņiem dod pabalstus par neko,” saka Dzintars.
Zemenes nolasa guļus
“Puriņu” saimniecībā tiek audzētas trīs šķirnes – ‘Rumba’, ‘Sonata’ un ‘Malvīne’, kas ienākas dažādos laikos, tā nodrošinot garāku ražas sezonu. Darbi saimniecībā sokas daudz ātrāk nekā citviet, jo traktors pāri laukam velk platformu ar 14 darbiniekiem, kuri ogas novāc guļus uz mīkstām 60 cm plašām guļvietām.
Desmit metru platajai, trīs metrus dziļajai, gandrīz trīs metrus augstajai platformai ir metāla karkass un grīda no skaidu plātnes. Uz sešiem riteņiem balstītā platforma apvilkta ar izturīgu audumu, lai darbiniekam uz muguras nelīst.
Platforma nosedz septiņas zemeņu vagas, uz tās darbojas arī zemeņu svērējs. Kad savākti aptuveni 500 kg, kastītes ved uz vākšanas punktu, kur ar svītrkoda nolasīšanas ierīci piefiksē savākto daudzumu. Šāda darba organizācija līdz minimumam samazina zemeņu pārbēršanu, saglabājot augstu ogu kvalitāti.
“Platformas izmaksas bija ap 10 000 eiro, bet tas noteikti atmaksājas, jo šādi viens ogu lasītājs spēj aizstāt trīs parastos zemeņu lasītājus. Turklāt, kas nav mazsvarīgi, cilvēkiem pēc šāda darba nesāp mugura. Nākamgad būs vajadzīga otra platforma, šoreiz to neplānojam pirkt ārzemēs, bet gan pasūtīt pie vietējiem meistariem. Izaicinājums ir atrast vajadzīgo traktoru, kas spēj tik lēni pabraukt – ne vairāk kā 100–120 metru stundā,” stāsta Dzintars.
Jautāts, cik lasītājs tā var nopelnīt, viņš atbild, ka saimniecībā tiek maksāts par gabaldarbu. Skolēns varot nolasīt piecus līdz 60 kg ogu dienā, pieredzējis strādnieks – līdz pat 200 kg.
Bez skaidra plāna – nekādi
Vai šodien ir vērts pievērsties zemeņu audzēšanas biznesam? Jā, saka Zane, tomēr uzsver, ka karstas putras strēbšana te neder.
“Ir taisnība tam, ko saka gudri konsultanti, – vispirms izpēti konkrēto nozari un uztaisi biznesa plānu. Nevar tā – hops un mesties iekšā nezināmajā. Jāveic aprēķini un jāredz cipari.
Mūsu gadījumā sākām ar cidoniju audzēšanu kā pamatbiznesu, zemenes iestādījām vien krūmu rindstarpās. Bet sanāca tā, ka cidonijas neviens īsti nepirka lielos apjomos, tikmēr zemenes aizgāja uz urrā.
Tad sapratām, ka zemenes būs galvenais virziens, savukārt cidonijas jāpārstrādā sīrupos, sulās un sukādēs. Tepat Lubezerē atradām telpas nelielam ceham un kā SIA “Lubeco” izveidojām zīmolu “Pikolo”, kurā tagad ir 50 produkti, ieskaitot dzērveņu, ķirbju, ābolu un rabarberu sukādes.
Savukārt zemenes audzējam un tirgojam ar zīmolu “Latvijas zemenes”. Jāatzīst – kamēr zīmols iestrādājās un mūs atpazina gan pircēji, gan vairumtirgotāji, pagāja trīs gadi.
Mans ieteikums – ja zemeņu audzēšanu grib kā pamatbiznesu, jāstāda vismaz pieci hektāri, mazāk nav vērts,” tā Zane.
Sukādes – “Michelin” restorānos
“Pikolo” sukādes ir roku darbs, jo katra cidoniju daiviņa tiek ne tikai sagriezta, bet arī rūpīgi iztīrīta, izņemot ārā serdi un izgrebjot ārā cieto augļa daļiņu. Sukāde sanāk ļoti mīksta un sulīga. Ne velti to novērtējuši arī gardēži smalkajos “Michelin” zvaigžņu restorānos.
“Mūs uzmeklēja sadarbības partneris, iepirka cidoniju sukādes, un tā nu tās nonāca “Michelin” restorānos. Tagad gan sērgas dēļ tas viss sabremzējies, bet ceram uz sadarbības atsākšanos,” stāsta Zane.
Sukādes eksportētas arī uz Norvēģiju, kur lielākas partijas iepērk tur dzīvojošie latvieši. Tomēr kopumā sukāžu ražošanai Latvijā konkurence pārāk liela, tādēļ jāraugās uz eksportu.
Silgaļi arī uzskata, ka lietderīgi būtu pieciem sešiem lielajiem zemeņu audzētājiem kooperēties izejmateriālu – stādu, mēslojuma, laistīšanas caurulīšu – iepirkšanā.
